Žurnālistika ir tas instruments, kas palīdz man nopelnīt. Kvalitatīva, nekvalitatīva - to pētīs Rožukalne un pārējie. Man ir svarīgi, lai cilvēks to lasa. Novērtējums ir lasošais cilvēks. Ja viņš saka: pie jums nav ko lasīt - kaut gan viņi vienmēr tā saka (smejas) - tad nav labi. Es neesmu teorētiķis. Man svarīgi, lai tiktu apmierināta cilvēka interese, vajadzība atrast to, ko viņš meklējis.
Vai un kā mainījušies lasītāju paradumi pēdējos 10 gados?
Ja kādreiz cilvēki vairāk lasīja izmeklējošu žurnālistiku, attīstošas, virzošas lietas, tad šobrīd es redzu, ka vairāk meklē viedokļus. Lai piesaistītu auditoriju, nepietiek ar kvalitatīvo žurnālistiku. Vajadzīgi, piedodiet, plikumi un asinis. Tas piesaista lasītājus, vienalga kuram medijam. Ja par reģionālo presi, tad paradumi šajos gados īstenībā nav mainījušies. Informācija, kuru mēs sniedzam, ir palikusi diezgan līdzīga visus šos gadus, tas ir mans kā izdevēja viedoklis. Reģionālās preses lasītājs ir vairāk konservatīvs, kā, piemēram, televīzijas skatītājs.
Reģionālās preses lasītājs ir arī televīzijas un interneta skatītājs. Kopumā intereses virzījušās uz vieglo pusi…
… tos plikumus viņš meklē televīzijā, jo reģionālajā presē tādu nav?
Vietējās avīzēs tādu nav, jo vietējās avīzes uz to neiziet principā. Starp citu, policijas ziņas ir vienas no lasītākajām, vismaz mūsu laikrakstā. Paldies Dievam, mūsu cilvēkiem vēl ir vēlme lasīt. Kad viņš lasa, tad saņem informāciju. Cilvēks pat tik ļoti nemeklē vieglo informāciju, mediji viņam to piedāvā… un viņš izvēlas.
Vai ir pareizs pieņēmums, ka lasītāju skaits pēdējos gados nepārtraukti lēnām samazinās?
Nē. Pareizāk būtu teikt, ka tirāža lēnām krīt. Es to nesaistītu kopā ar lasītāju skaitu. Daudzdzīvokļu mājā laukos uz sešiem dzīvokļiem abonē vienu laikrakstu. Kādreiz abonēja sešus. Kas krities? Tirāža vai lasītāju skaits? Tirāža krīt, jā. Bet ne tādēļ, ka negribētu lasīt. Pirmkārt, tādēļ, ka ir mazāk cilvēku.
Gatavojoties intervijai, man radās iespaids, ka tirāžas apjomu ziņā zūd atšķirība starp nosacīti «lielajām» un reģionālajām avīzēm. Tirāžu apjomi tuvinās.
Ja mēs skatāmies uz mediju vidi Latvijā, tad nav pareizi teikt, ka presei iet slikti, bet pārējiem klājas labi. Kādēļ tuvinās? Nacionālajiem laikrakstiem nav reģionālās informācijas. Cilvēki grib lasīt to, kas ir VIŅU reģionālā informācija. Novērojums ir tāds, ka reģionālajiem medijiem tirāža ir vairāk saglabājusies un tas kritiens bijis mazāks.
Kāda ir preses izdevēju asociācijas biedru dinamika?
Ļoti stabila. Gadā pāris izdevēju nāk klāt, pāris atkrīt.
Krities gan krievu valodā iznākošo avīžu, gan izdevēju skaits.
Viens no Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) ieguvumiem, ka visi bijām pie viena galda. Krievu valodā iznākušajiem izdevumiem nu mainījušies īpašnieki, un jaunajiem šī biznesa vide acīmredzot ne visai interesē. Asociācijā viņu nav, bet viņu jau īstenībā nav arī biznesā, viņi ir informatīvajā politikā.
Jūs neesat informatīvajā politikā?
Esam. Bet mēs esam arī biznesā. Jautājums par to, vai mums nauda jānopelna, vai mēs to saņemam informācijas izplatīšanai.
Tad viņus kāds dotē?
Es nevaru pateikt ne jā, ne nē.
Viena no lielākajām drukātās preses iekšējām diskusijām bijusi par to, ka netiek uzrādīta izdevumu patiesā tirāža, kas kropļo industrijas un atsevišķu izdevniecību situācijas vērtējumu. Pat likums taču pieprasa uzrādīt tirāžu. Kā tas ir tagad?
Ar to mēs neesam tikuši galā, un tagad es pat nezinu, vai īsti vajag tikt galā. Mēs visi - radio, televīzija, internets, prese - esam vienotā informatīvā biznesā. Kvantitatīvos rādītājus fiksēt likums uzliek tikai drukātās preses izdevējiem. Īsti nav vienlīdzības. Patiesībā tas arī neraksturo lasītāju. Tā ir tirāža, tie nav lasītāji. Mēs zinām, cik avīžu mēs izdrukājam, bet cik cilvēku izlasa, mēs nezinām. Jābūt kaut kādam analogam interneta «klikšķiem».
Vai ir kāds reģionālais laikraksts, kuram šodien nav sava portāla?
Jā. «Zemgale». Manējais laikraksts. Mums ir norādes, ko mēs rakstīsim, koordinātes, kontakti… kaut kas līdzīgs mājaslapai. Ir jau arī citi, kuriem nav sava portāla. Jautājums ir par to - cik un kāpēc portāls ir nepieciešams? Es varu runāt par savu laikrakstu, zinu, ka citiem portāli ir un dažiem nes naudu, bet tur ir stingri nodalītas redakcijas. Tam jābūt finansiāli pamatotam un attaisnotam. Es saprotu, kādu laiku var ieguldīt līdzekļus, lai dabūtu naudas vai kādu citu atdevi.
Lielākajai daļai reģionālo izdevēju tātad portāls ir, jo «tā vajag», bet no biznesa viedokļa tas ir mīnusā?
Tieši tā. Ne tikai reģionālajiem, bet arī nacionālajiem, arī žurnāliem un arī pašiem portāliem, radio un televīzijām.
Tiem, kam ir savi portāli, tie visi ir mīnusos. Es konstatēju faktu, ka interneta vide šobrīd ienes ļoti mazu naudu.
Tad taisa portālus ciet un sāk kūpināt desas!
Jautājums ir par citu. Multinacionālās kompānijas izveido valstīs lokālas meitas kompānijas, lai pārņemtu reklāmas tirgu. Viņiem vienalga - ja meitas turas pa nullēm, tad viņi šo tirgu ir noklājuši. Kad viņi uzrādīs «klikšķu skaitu» lielajiem reklāmas devējiem, tad viņiem dos reklāmu. Viens Latvijas portāls, kura īpašnieks nosacīti būtu Guntars Līcis, vienmēr būs mīnusos, jo viņam nebūs multinacionālo kompāniju reklāmas. Nekad. Viņš nevarēs piedāvāt apjomu. Lai uzturētu šādu portālu, būs vajadzīgi žurnālisti un daudzi citi darbinieki, kuri prasīs par to samaksāt…
Varu saprast, ka reģionālajiem drukātajiem medijiem portāls no biznesa viedokļa nav vajadzīgs?
Daļēji. Tas ir avīzes papildinājums. Daļa kolēģu uzskata, ka viņi tādā veidā ceļ avīzes popularitāti un varbūt piesaista lasītājus. To neviens tā pamatīgi nav pētījis. Bet, ja ņem finansiāli, arī mājaslapas uzturēšana - tie ir papildus izdevumi.
Kultūras ministrijā tagad izveidota mediju politikas nodaļa. Jau pirms tam arī attiecīga darba grupa strādāja priekšlikumus, kur viens no mērķiem - stabilizēt drukātās preses atzaru. Bija virkne piedāvājumu - mediju fonda veidošana, pašvaldību izdevumu ierobežošana… Kas no preses izdevēju viedokļa būtu neatliekamākais un nepieciešamākais?
LPIA bija kā reiz viena no šīs mediju politikas nodaļas iniciatoriem. Manā skatījumā prioritārs būtu institucionāls finansējums. Kā mēs savos priekšlikumos norādījām - pēc noteiktiem kritērijiem sadalīts finansējums drukātajiem medijiem. Pastāvīgs, nevis caur kaut kādu fondu projektiem. Kāpēc? Visā pasaulē ir šādi institucionālā atbalsta mehānismi. Arī turīgās Eiropas valstīs, kur presei lielas tirāžas. Neskatoties uz to, valstis uzskata, lai prese kā neatkarīgs demokrātijas instruments varētu pastāvēt, valstij tas jāstimulē ar pastāvīgām finansiālām injekcijām. Tas, pirmām kārtām, nodrošina kvalitatīvu žurnālistiku, jo medijs nu ir spējīgs algot profesionālu žurnālistu un pasūtīt labu materiālu.
Cik apmēram vajadzētu Latvijas presei?
Maz. Ļoti maz. Tie varētu būt ap 2 miljoniem eiro gadā, ja salīdzina citu valstu attiecīgās dotācijas un makroekonomiskos rādītājus.
Kā tad jūs tos divus miljonus sadalītu?
Ļoti vienkārši. Skatoties pēc pārdotā un abonētā apjoma. Latvijas Pasts un citi piegādātāji precīzi pateiks, cik viņi ir klientiem samaksājuši. Ir vesela virkne citu kritēriju, pēc kuriem noteikt dotācijas apjomu.
Cik jūsu avīze varētu saņemt? Vai cits vidēja lieluma reģionāls laikraksts?
Aptuveni 15-20 tūkstošu eiro.
Šī nauda tad aizietu kvalitatīvākas žurnālistikas nodrošināšanai?
Nē. Šī nauda aiziet izdevējam. Izdevējs tad izlieto tur, kur viņam plānāka situācija.
…nopērk «mersi».
Ja viņš nopērk «mersi», zaudē šajā tirgū. Tādēļ, ka otrs blakus attīstīs saturu par šo naudu. Mēs jau esam viens otram konkurenti. Tas otrs pārņems «mersi» nopirkušā kolēģa lasītājus.
Tomēr ir tikai iecere. Nav jau nekādu konkrētu virzību šai kontekstā?
Tā pat nav iecere. Tā ir mūsu vēlme, kā mēs redzētu šo te biznesa vides sakārtošanu.
Kas praktiski darīts šīs vēlmes virzībai?
Pirmkārt, mēs virzījām ideju par mediju politikas nodaļas izveidi. Otrkārt, piedalījāmies darba grupā. Treškārt, runājām ar politiķiem, skaidrojām, kāpēc tas vajadzīgs, runājām par to, kāda ir pieredze citās valstīs…
Ar kuriem politiķiem esat runājuši?
Tā kā šie jautājumi tiek skatīti mediju politikas nodaļā, mums nav tādas aktīvas politiķu lobēšanas, bet tie ir personīgie kontakti. Nav šobrīd tāda konkrēta darba uzdevuma.
Laiks skrien ātri…
Skatīsimies uz to lietu mazliet savādāk. Vienā naktī var atrast miljonu tai vai citai vajadzībai. Tas liecina, ka ir politiskā griba - atrast vai neatrast. Lasītājam īstenībā tie miljoni ausīs griežas.
Pašvaldību drukātie izdevumi. Cik šī problēma reāli traucē un cik tā varbūt pārspīlēta?
Atbildēšu ar pretjautājumu - ja kafejnīcai blakus uz ielas pašvaldība par velti lej kafiju visiem, kas vēlas, - vai tas palīdz kafejnīcai darboties?
Es tam piekrītu. Tikai izbrīna jūsu teiktais, ka, pirmkārt, vajag naudu. Vai tad šo pašvaldību drukāto mediju būšanu arī nevajadzētu likt vismaz kādā rāmī?
Šis jautājums ir diezgan komplicēts. Valsts uzlikusi par pienākumu pašvaldībai informēt savus iedzīvotājus. Nav noteikts veids, kā šis ceļš ejams. Pašvaldību laikraksti, protams, traucē dzīvot privātajiem. Tas ir mūsu informatīvais lauciņš, ko mēs pārdodam cilvēkiem. Samaksa ir adekvāti zema, lai cilvēks varētu atļauties nopirkt, tādā veidā uzturot sabiedrisko informatīvo telpu reģionā, kurā viņš dzīvo.
Pašlaik, lasot medijos par šo pašvaldību izdevumu lietu, izskatās, ka ir strupceļš. Virkne politiķu stingri pretī ierobežošanai.
Jā. Tas strupceļš jau ilgus gadus, un tā «sērga» ir izplatījusies un nu ir gandrīz katrai pašvaldībai.
Kādēļ pašvaldība kaut vai nevarētu pirkt reklāmas laukumus vietējos laikrakstos?
Simbioze ir. Laikraksts «Zemgale». Mums viena pašvaldība ražo pati savu avīzi un otra nopērk platību pie mums. Arī citur tā dara. Domāju, kur ir šī simbioze, tur ir kārtība, nav pretrunu. Nav runas par saturu. Tiek teikts - kā tad tas redaktors nu varēs kritizēt pašvaldību, ja tā dod naudu. Pasarg, Dievs!
Kā pārņemt par sistēmu, ka pašvaldībām jāizmanto vietējā prese, nevis jādrukā savi izdevumi?
Ja runājam, kā to pārņemt par sistēmu, tad tā ir šo ļoti grūti koriģējamo pašvaldību izvēle, kā viņi to dara... grūti ietekmēt.
Nav šobrīd atbildes?
Nav mehānisma. Pat Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai nav instrumentu, kā ietekmēt pašvaldību lēmumus. Saka jau, ka no demokrātijas viedokļa tas esot pareizi. Pašvaldībām ir lielas pašnoteikšanās tiesības.
Preses likums ar steigu jāver vaļā.
Kāpēc? Anglijā, piemēram, ir likums, kurš noteic, ka braukt naktī ar skaļiem ratiem ir aizliegts. Es neironizēju. Jautājums ir likuma tulkošanā. Man kā juristam bieži nākas saskarties ar to, ka mēs likumu, pretēji tam, ko māca skolā, tulkojam tikai gramatiski. Likumam ir sava būtība un sava jēga, kāpēc tas ir pieņemts. Ja mēs rīkotos pēc labākās gribas un sirdsapziņas… Ļoti daudzi un sīki regulējumi izdarīs tikai to, ka šis likums būs jāver vaļā nepārtraukti un jāveic visādi labojumi.
Bet, piemēram, internets tur nav pat pieminēts, savukārt tur ir «vecmodīgās» laikrakstu tirāžas.
Uzlabojumi, protams, nepieciešami. Kādēļ vārds «internets» tik ļoti nozīmīgs? Ja mēs to nosaucam par mediju, tad viss kārtībā. Ja mēs uzskatām, ka interneta portālam ir redakcija, tad viss kārtībā, tas ir atrunāts. Ja tur strādā žurnālisti, kur atšķirība no, piemēram, Dienas redakcijas?
Pēc likuma tie nav žurnālisti, kas tur strādā…
Tur jau tā lieta. Ja mēs gribam saukties par masu informācijas līdzekli, tad jāiet un jāreģistrējas. Ja mēs vienkārši nereģistrējamies, tad kādam vajadzētu nākt un klauvēt pie sirdsapziņas…
Kurš tad klauvēs? Kāda preses policija?
Lai valstī ievērotu likumu, vajag ne tikai policiju. Jābūt apkārtējo novērtējumam. Īstenībā tā ir globāla problēma. Ja sabiedrība kaut ko pieprasa, tad kaut kas arī notiek. Ja nepieprasa un uzskata esošo par pieļaujamu, tad tā arī paliek.
Citiem vārdiem - sabiedrība nepieprasa būtiskas, stratēģiskas preses likuma izmaiņas?
Tieši tā. Sabiedrība nepieprasa. Sabiedrībai acīmredzot tas nav svarīgi. Arī mums tas šobrīd netraucē strādāt. Mēs zinām, ka sarežģītas konstrukcijas bieži vien nestrādā. Šis modelis strādā. Labi vai slikti, bet strādā. Mediju tirgū šodien notiek lielas globālas izmaiņas. Pagaidām, kamēr šīs izmaiņas iekonturējas, un tad darām. Jo šobrīd ļoti daudzas lietas nav skaidras.
Paldies par sarunu!