Taču pat nelabvēļi nevar ignorēt, ka šis «naivais latvietis» iekaro arvien jaunas profesionālās virsotnes (par to liecina kaut vai nesenais labākā režisora tituls Austrijā un _Nestroja_ balva), viņu mīl aktieri, un aicinājumu strādāt - turklāt pēc Hermaņa noteikumiem - netrūkst.
Galēji pretēji vērtējumi
No otras puses, pati Hermaņa un viņa vadītā Jaunā Rīgas teātra Eiropā «ievazātā» jaunā, nu, vismaz dīvainā «teātra realitātes izjūta», šī īpašā cilvēciskā intonācija, kas kā iespaidīga enerģija suģestē skatītājus no Parīzes un Vīnes līdz Minhenei, Ķelnei, Berlīnei un Maskavai, daudzus akadēmiskā, tradicionālā teātra piekritējus, tostarp kritiķus, kaitina kā vērsi sarkana lupata. Arī jaunākā Hermaņa Vīnes izrāde - daudzas stundas ilgais poētiski hiperreālistiskais plus ekstrēmi kinematogrāfiskais opuss ar nosaukumu Platonovs (Antona P. Čehova nepabeigtās lugas oriģinālnosaukums arī ir gana daiļrunīgs - Bezotcovščina/Sērdienība tātad) - izpelnījusies galēji pretējus vērtējumus. No «paldies Dievam, šīs teātra šausmas beidzās ar Platonova nāvi» (šķiet, tieši Frankfurter Allgemeine Zeitung recenzents aizmirst pabrīdināt, ka līdz titulvaroņa nelabajam galam aizrit piecas stundas Vīnes Akademie teātra zālē), no asprātīgā novērojuma «vienmēr lieliskais Čehova lugu teksts šoreiz izrādē uztverams tādā šu-šu-bla-bla-vodka-šu-šu-bla-šu-šu-bla-bla-Paša-Maša-Saša-Daša-vodka jeb vārgi artikulētas murmulēšanas līmenī», no pārmetumiem, ka režisora pirms izrādes mikrofonā deklarētais, kā būtu jāuztver notiekošais, esot inscenētāja atzīšanās savā radošajā mazspējā (A. H. patiesībā skatītājiem lūdz tikai vienu - īpaši neņemt galvā, ja kaut ko uz skatuves nepaspējat ieraudzīt vai saklausīt, - tas pieder pie izrādes audiovizuālā koncepta).
Būtiski, ka notiek 1880. gadā
Pretējā ideju barikāžu pusē pulcējas kritiķi, kas apgalvo un pierāda, ka Hermaņa Platonovā līdz mielēm un pilnībai vienlaikus realizētā «skatuves reālisma jeb psiholoģiskā reālisma» metode ir «zelta atslēga», kura var dot un vēl dos fantastiskus skatuviskos rezultātus. Tikai šo «metodi» neviens neuztver nopietni - jo tā prasa pamatīgu, skrupulozu, pašatdevīgu, rutinējošu, smagu ikdienas darbu. Turklāt darbu šādas izrādes paģēr arī no skatītāja. Tāpēc Hermaņa «reālisma un miera koncepts» uz «pārsteidz mani, izbrīni mani, šokē mani!» patērētājkultūras paviršībā orientētā mūsdienu teātra fona patiešām ir revolucionārs piedāvājums, jo sevišķi, ja tas realizēts ar tādu visa ansambļa fanātismu un ticību kā Platonova izrādē. Turklāt uzreiz jānošķir Hermaņa Platonova gadījums no «poētiskās metaforas» teātra (ideju krīzē agonējošais Nekrošus, kuram viss Šekspīrs un Čehovs notiek leišu sādžā), jo latviešu režisoram ir esenciāli būtiski, ka Platonova darbība notiek 1880. gadā Krievijas vasaras muižā - tā vārdā scenogrāfe Monika Pormale radījusi fantastisku un detalizēti «reālistisku» «stikla krātiņu» - muižas interjera maketu viens pret vienu, paviljonu, kurā pa daudzajiem logiem redzams gan mežs, gan veranda, gan priekšistaba pirms ēdamzāles un kurš piecās izrādes stundās tiek apdzīvots burtiski līdz kvadrātcentimetram. Gaismu mākslinieka Gļeba Fiļštinska nopelns «atmosfēras» radīšanā nav mazāks par aktieru un režisora kopdarbu. «Autentiski» fin de siￃﾨcle tērpi (Eva Desekere), kuri vairs nav tīri «korsešu un fraku žņaugi», bet vēl tajos nav jūgendstila feministiskās vaļības un plastikās nenoteiksmes.
Visā šajā «vasarnieku» vidē (lugas darbība gandrīz no mēneša sapresēta diennaktī) gaisā jūtams kāds «trūkums» (krieviski - izjan), kāda nepilnība, kroplība, kāds vārdos nenosaukts trauslums, kad šķiet - uznāks stiprs pērkona negaiss, un fragilā būve kopā ar visiem iemītniekiem un viņu ikdienišķi dīkajiem rituāliem, kuros ēdamā un alkohola iznīcināšana kosmiskos apjomos nebūt nav mazsvarīga nodarbe, aizlidos pa gaisu. Vai notiks kāda cita «pārpasaulīga» kataklizma.
Nenovērtēts meistardarbs
Un te nu «mēs» nonākam pie lielākā izrādes Platonovs «noslēpuma». Kā vispārzināms, Krievijā liela daļa literatūras un teātra pētnieku šo Čehova agrīno nepabeigto darbu diez cik augstu nevērtē (ar to skaidrojama arī Platonova paskopā Krievijas inscenējumu vēsture), tā attieksme ir, sacīsim, rezervēti labvēlīga. Savukārt Rietumos ir pilnīgi otrādi - jā, protams, klasiķis Antons Pavlovičs - tas ir Kaija, Ķiršu dārzs, Tēvocis Vaņa, taču, par brīnumu, jo sevišķi jauniem režisoriem noslēpumainā dārgumu lādīte, nenovērtēts meistardarbs ir Platonovs (še nav vietas nosaukt virkni XX gadsimta pasaules teātra kultūrā nozīmīgas Platonova izrādes). Viens izskaidrojums varētu būt tas, ka jau šajā 100 lappušu lugā iezīmējas visas tēmas, kuras pazīstam kā Čehova proponētās «jaunās drāmas» jeb modernās dramaturģijas stūrakmeņus.
Pirmais atšķirības, citādības punkts ir jau pati dramaturģiskās intereses objekta - varoņa - izvēle - tie ir par dzīvi reflektējoši, uz dzīvi netieši rezonējoši, nevis «idejiski» un «klasiski skaidri» varoņi, cilvēki, «kuri gribēja».
Otrs caurviju motīvs vai lugrakstes «īpašība», kas magnētiski pievelk teātra ļaudis, - ka visi lugu (un Platonovā tas manāms īpaši reljefi) cilvēku rīcības motīvi un vārdi pakļaujas kardināli dažādām interpretācijām. Kad Šekspīra Džuljeta saka Romeo - es tevi mīlu -, tas tieši to arī nozīmē. Kad šādi runā Čehova varoņi, tas, visticamāk, tieši to nenozīmē. Šādā aspektā Platonova «invariatīvā», dažādi traktējamā dramaturģija tiešām ir ģeniāla. Turklāt! Rakstniekam, kurš šo šedevru sarakstīja, bija - mans Dievs! - tikai 21 gads. Platonovā aprakstītās dzīves pieredzes dziļums, psiholoģiskās virāžas, no kurām sareibst galva ne tikai varoņiem, bet arī skatītājiem, fantastiska līmeņa valodas poētika (no romanču, folkloras citēšanas bez norādes līdz sirreālisma meistara vērienam uzburtas ainas, no prastrunas līdz augstākajai poēzijai) - tas viss rodams auglīgajā Platonova teksta zemītē. Atsevišķas izpētes tēma būtu lugas dramaturģiskās uzbūves konkrētība, struktūra, kas ir dzelžaina un absolūti neatgādina iesācēja literāta pirmos šļupstus. Cik daudz šajās dramatiskajās un vienlīdz ikdienišķajās «vasaras dzīves ainās» atrodams «nepateiktā», «noklusētā» - tā ir katram talantīgam aktierim medusmaize. Un Akademie teātrī skatītāji neļauj aktieru ansamblim ilgi noiet no skatuves. Jo paralēli Čehova lugas stāstam risinās izcila līmeņa «teātra stāsts» - Hermanis ļauj aktieriem sevi izdzīvot amplitūdā no monstrozas groteskas līdz aizkustinoši niansētam psiholoģiskam tuvplānam. Ja godīgi, es nebiju gaidījis, ka vācu teātrī redzēšu augstākās raudzes psiholoģiskā teātra tīrradņus tādā masveidīgumā - lai arī, protams, ir lomas - šedevri (pirmām kārtām jau Martina Vutkes Platonovs), taču ir tādas briljantas meistarības aktieru radīti tēlu portreti - groteski, bufonādiski, psihoreālistiski un līdz kvazidokumentālai eksistencei «kadrā» novesti -, ka brīžam aukstas tirpas skrien pār kauliem - kā, pie joda, viņi šo jaudīgo tēlu apjomu dabū gatavu?
Izmisīgas «pastaigas»
Bet kādēļ Alvis Hermanis izvēlējies lugu, kuras sižetu veido finansiāli bankrotējuša, dzīvesdziņā strandējuša jauna muižnieka, dzērāja, šķietami izlaidīga vīrieša izmisīgās «pastaigas» uz kādas sievietes muižas verandu, lai tur pazemotu sievu, pazemotu vēl divas, nē, trīs sievietes un beigu galā mirtu, dēlu Koļeņku atstājot bāreņos, - par to Kultūras Dienā pēc nedēļas. Jo jāatbild taču konservatīviem kritiķiem tik sakrālais jautājums «ko jūs ar to gribējāt pavēstīt?». Jo ne jau krievu muižniecības morālās degradācijas ainas pirmsrevolūcijas Krievijā režisoru saista.
Jo ar visu to, ka cilvēki uz skatuves lielākoties uzvedas zemiski un pat lopiski (tiešā un pārnestā, teatrālā nojēgā), izrādei piemīt indīgs, suģestīvs skaistums, narkotiska poēzija, kas spējīga atraisīt skatītājā, piedodiet, dažādas, arī pikantas čakras…
P. S. Brīdinu potenciālos kultūrtūristus, ka Hermaņa Platonov Vīnes teātrī Akademie (Burgteātra otra spēles telpa, Lisztstraￃﾟe 1) jūnijā skatāms vien 18.VI plkst. 16 un 25.VI plkst. 18. Pirms tam - obligāti izlasiet lugu Bezotcovščina alias Platonov, jo citādi, sorry, neko nesapratīsit. Šis nav izklaides gabals, kurā pat zīdaiņiem viss redzams/apjēdzams. www.burgtheater.at.