Apeirona valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis priecājas par pozitīvajiem piemēriem, kur pēc skolas pārbūves tajā var brīvi iekļūt un pārvietoties cilvēki ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem. Piemēram, pēdējos divos gados tikai ar ERAF finansējumu 31 skolā - katrā bijušajā rajonā pa vienai un Rīgā sešās - veikta pārbūve, padarot izglītības iestādi ērtāku un pieejamāku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
Vismaz pusē šo skolu izbūvēti lifti, sešās skolās ierīkoti speciālie pacēlāji. Tomēr līdz brīdim, kad vides pieejamība būs sakārtota visās skolās, vēl tāls ceļš ejams, jo no 830 skolām tikai 122 ir pilnībā un 189 daļēji piemērotas bērniem ar īpašām vajadzībām.
Taču kā darvas piliens medus mucā ik pa laikam ir lietas, kas labajos piemēros palikušas nepamanītas. «Piemēram, veidojot piemērotu vidi cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pārbūvēja Jaunogres vidusskolu. Viss it kā būtu labi, bet sporta un aktu zāle palikusi nepieejama. Mums atbild: nu kas tur - trīs pakāpieni, aiznesīsim, ja vajadzēs. Bet kāpēc nevar visu izdarīt, kā nākas? Kādā mazpilsētā saka - mums jau tikai divi tādi bērni, vai tad tas tik svarīgi? Bet arī divi bērni grib mācīties skolā savā pilsētā! Smiltenē ekspluatācijā nodeva vienu bērnudārza ēku, taču, izrādās, par vides pieejamību te vispār nav padomāts. Pietiekot, ka otrā dārziņā ir,» piebilst Apeirona vides pieejamības eksperts Aigars Bolis.
I. Balodis piebilst, ka pēdējā laikā būvnieki arvien vairāk konsultējas ar Apeirona ekspertiem par to, kā pareizāk un labāk veidot šo pieejamo vidi, ko, pārbūvējot jau esošās un ceļot jaunas ēkas, pieprasa gan valsts būvnormatīvi, gan Eiropas regulas, īpaši, ja rekonstrukcijā iegulda ES naudu. «Bijām visās sešās Rīgas skolās, tikāmies ar būvniekiem, izrunājām visas nianses, un rezultāts ir apmierinošs, no vides pieejamības viedokļa šajās skolās nekādu šķēršļu vairs nav.»
Saskaņā ar IZM datiem, tieši Rīgas reģionā ir visvairāk skolu, kuras ir pilnībā vai daļēji piemērotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Reģionos labākā situācija ir bijušajā Madonas rajonā, kur ir septiņas bērniem ar īpašām vajadzībām piemērotas skolas. Arī Cēsu, Tukuma un Rēzeknes rajonā, kur ir pa piecām šādām skolām.
Iespēja cilvēkiem ar kustību traucējumiem strādāt un mācīties pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai ir svarīga ne tikai no sociālā aspekta - cilvēks nav izrauts no ierastās vides, bet būtiski arī no ekonomiskā viedokļa, norāda I. Balodis. Taču esot arī paradoksi. Piemēram, Rēzeknē, kur skola pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču nav neviena, kas to izmantotu.
«Šis arī ir jautājums par attieksmi. Pirmkārt, ģimenes vēl nav tā īsti apjautušas, ka viņu bērni var mācīties arī turpat uz vietas, un turpinās ierastā prakse bērnus ar īpašām vajadzībām sūtīt speciālajās skolās. Tā teikt - prom no acīm, miers mājās,» sašutis ir I. Balodis.