Romāns ne tikai stāsta par baroka laikmetu - tas ir baroks tiklab no sižetiskā kā stilistiskā aspekta. Pie reālistiskiem un piezemētiem problēmstāstiem pieradušais XXI gadsimta sākuma lasītājs to varētu uztvert kā eksaltētu un melodramatisku - taču tikai tad, ja nepamanīts paliek fakts, ka motīvu kāpinātais spilgtums un blīvums ir tieši barokāli krāšņs un vienlaikus pilns sīku, būtisku, bet no pavirša acu uzmetiena nepamanāmu detaļu.
Slidens žanrs
Vēsturiskais romāns vispār ir slidens un grūti realizējams žanrs. Ne katrs rakstnieks spēj atrast optimālu līdzsvaru starp modernā cilvēka pragmatisko viedokli par «tiem tumšajiem laikiem, kad vēl nebija ne zobu pastas, ne dienas avīzes» un romantisko priekšstatu par «īsta bruņnieciskuma, piedzīvojumu, romantikas zelta laikmetu». Silva rerum meistarīgi apvieno labāko no šiem abiem skatpunktiem. XVII gadsimta ikdienas brutalitāte, māņticīgas bailes, reliģiozitāte un pastāvīgais nāves tuvums tekstā saplūst un sajaucas ar krāšņām, neapvaldītām emocijām, kuras varoņi izdzīvo tik kaismīgi varbūt tieši nemitīgās sava mirstīguma apziņas dēļ.
Lietuva - mums tik tuvā kaimiņzeme - šajā darbā atklāj savu bagātīgo un no Latvijas tik atšķirīgo vēsturi. Romāna centrā ir lepnās Žemaitijas bajāru Norvaišu dzimtas bērnu Uršules un Kazimiera likteņu līkloči, katram savā veidā meklējot ceļu uz dvēseles nemirstību. Uršule, bērnībā sastapusies ar nāves atbaidošo seju, pieņem tikai ticības laikmeta cilvēkam raksturīgu lēmumu - kļūt par svēto, iestājoties klosterī, kamēr brālis (kuru šis lēmums aizvaino) meklē savu vietu Viļņas zelta jaunatnes vidū, cenšoties izcīnīt atzinību gan ar saprātu, gan dūrēm. Taču karsti ilgotais mēdz pārvērsties savā pretmetā, un liktenis ar cilvēku izspēlē ne vienu vien nežēlīgu joku...
Sižetā viegli atšifrēt klasiskos arhetipus: sliktais puisis, viņš arī nesavaldāmais mīlētājs, spītīgā jaunava, cietēja māte, ģimenes hronists tēvs (viņš arī raksta romāna nosaukumā minēto dzimtas hroniku), klosteris vienlaikus kā patvērums un cietums. Varoņu attiecības un notikumu pavērsienus līdz ar to nav grūti uzminēt jau iepriekš, un sižets romānā tādējādi kļūst par līmi, kas savieno vienotā veselumā zemtekstu un motīvu kolāžu, visu pārklājot ar rūpīgi vērpto baroka stilistikas patinu.
Atvilktne ar trīskāršu dibenu
Silva rerum patiesi ir «lietu mežs» - dažādu žanru un motīvu mikslis, kurā katrs lasītājs var izvēlēties sev piemērotāko, bet nepieredzējis var arī apmaldīties. Romantisks mīlas stāsts, skarbi precīzs vēsturiskais romāns, piedzīvojumu stāsts, reliģiski filosofisks traktāts, komēdija, mitoloģiska fantastika un poēzija - tas viss ir atrodams ne īpaši biezajā sējumā, kuru mākslas vēstures doktore Sabaļauskaite asprātīgi veidojusi kā atvilktni ar divkāršu, ja ne trīskāršu dibenu. Ne katrs lasītājs spēs iebrist pašās meža dzīlēs, samanīt un atšifrēt blīvi savīto citātu, alūziju un atsauču džungļus, tomēr te īsti vietā būtu salīdzinājums ar Umberto Eko darbiem, no kuriem īpašu intelektuālu baudu gūst tas, kurš nojauš šo tekstu daudzkāršās zemstrāvas, tomēr tos var izbaudīt arī vienkārši kā aizraujošus, bagātā valodā uzrakstītus «triviālo žanru» romānus.
Atšķirībā no jau pieminētajiem romantiskā laikmeta tekstiem Silva rerum nevairās no vēstures biedējošajiem aspektiem, bieži vien pat ar šķērmu precizitāti uzskaitot detaļas, kuras pie sterilitātes pieradušajam XXI gadsimta sākuma lasītājam liek norīstīties. Maskaļu iebrukums Viļņā, klostera apgānīšana, mirušā kaķa atrakšana, līķi, nāve un ievainojumi - vizuāli nepatīkamās epizodes atgādina baroka laika gravīras, kurās grēcinieku mokas ellē un spīdzināšanas paņēmieni atainoti tikpat detalizēti un pārplūstoši kā krāšņie augļu grozi. Tomēr katra atsevišķā aina - viss viens, tīkama vai ne - atainota ar dzīvu, spilgtu kolorītu tādā intensitātē, ka lasītājs šķiet vērojam tīši pozētu gleznu - katra kustība, krāsa un līnija precīzi izvēlēta, lai uzsvērtu mākslinieka domu.
Romāna teksts ir dialogu nepārtraukts, blīvs garu, senvārdiem un vietvārdiem piesātinātu teikumu vijums, kuriem nereti ir pašiem sava ekspozīcija, kāpinājums, atrisinājums; teksts plūst elpošanas ritmā - organiski un grodi. Kā intervijās apgalvo rakstniece, stils apzināti ieturēts, imitējot atbilstošā laikmeta mutvārdu stāstījuma formu, un dialogu neesamība ir labprātīgi ieviests stila ierobežojums, kas tikai uzsver detaļas, - tāpat kā trūkst krāsu dekoratīvajos ģipša ciļņos, kas bagātīgi rotā gan autori iedvesmojušo Viļņas Sv. Pētera un Sv. Pāvila baznīcu, gan grāmatas vāku. Samtaini gleznais valodas vijums izcilā Daces Meieres tulkojumā ir viena no romāna lielākajām vērtībām, kuru var izbaudīt arī tad, ja ne vēstures līkloči, ne siržu satikšanās īpaši neaizrauj.