1. Ir skaidrs, ka Andrim Bērziņam kādu laiku klāsies grūti kaut tā iemesla dēļ, ka viņa vārds un uzvārds nav Valdis Zatlers, bet liekas, ka viņš to apzinās. Saistībā ar pārmetumiem, ka viņš kā kandidāts uz Valsts prezidenta amatu «izvilkts pēdējā brīdī», ir «melnais zirdziņš» utt., jāteic, ka tie nav īsti korekti - interviju gan elektroniskajos, gan drukātajos medijos bijis pietiekami (cits jautājums - atbilžu jēga). Protams, varēja vēlēties analīzi par Unibankas kredītpolitiku, saistību ar politiskajiem spēlētājiem laikā, kad banku vadīja Bērziņš, tomēr tas vairāk ir akmens mūsu pašu, žurnālistu, dārziņā. Diskusijas, vai Bērziņš būs atkarīgs no t. s. oligarhiem, ir mazliet neprecīzas: viņš šīm aprindām pieder pats, tādēļ runa ir ne tik daudz par atkarību, cik līdzīgu domāšanas veidu un zināmu solidaritāti. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Jautājums, uz kuru patiešām nav dzirdēta atbilde (jo tas tā īsti nemaz nav uzdots), ir šāds: kā cilvēks, kura dzimta un viņš pats ir cietuši no komunistiskā režīma, varēja veidot veiksmīgu karjeru šī režīma struktūrās (Valmieras rajona vadīšana, protams, nav nomenklatūras pirmais slānis, un tomēr)? Tas nu ir jautājums par mugurkaulu un patstāvību, ar kuru jaunievēlētais prezidents tā lepojas.
Vai prezidents Bērziņš oponēs premjeram Dombrovskim? Iespējams, jo, cik noprotams, virknē pat ekonomisko jautājumu abu amatpersonu viedokļi atšķiras. Tas nebūtu nekas traks, jo saturīga diskusija par sliktu nenāk. Sliktāk būtu, ja prezidenta atšķirīgo viedokli kā indulgenci valdības darba bremzēšanai izmantotu koalīcijas partneri, ZZS. Vēl svarīgi, vai prezidents Bērziņš intuitīvo sajūtu, ka sabiedrība ir nogurusi no negatīvisma un partiju ķildām, neiztulkos kā pieprasījumu palēnināt reformas. Prātīga, nosvērta runa, aicinājumi «nekasīties», bet strādāt nav gluži tas pats, kas pastāvošās situācijas iesaldēšana. Jācer, ka Bērziņš arī apzinās, ka valdībā, koalīcijā tuvākajos mēnešos gaisotne būs aprakstāma ar literārā latviešu valodā nelietotajiem apzīmējumiem, un ar savu paša uzsvērto pašpietiekamību un viedokli par pieredzi (attiecīgi tiesībām izteikties) situāciju nenokaitēs vēl vairāk.
Pulkvedis, kuram neraksta?
2. Saprotams, ka, vārdos paužot atbalstu Zatlera teiktajam, Vienotība tomēr nav ieinteresēta, lai prezidents pēc pilnvaru beigām ķertos pie sava politiskā spēka veidošanas, jo ārkārtas vēlēšanu gadījumā tas atņemtu Vienotībai balsis. Premjera partijai izdevīgāka būtu Zatlera un viņa atbalstītāju iekļaušanās Vienotības rindās, tomēr jautājums ir, ko apvienība, kurā netrūkst ambiciozu līderu, varētu piedāvāt eksprezidentam. Aizstāt nogurušo «lokomotīvi» Dombrovski? Savukārt, ja Zatlers izšķiras par savas partijas veidošanu (piemēram, rēķinoties ar Vienotības popularitātes kritumu), rodas jautājums par adekvātiem un ievēlamiem kadriem. Latvijā netrūkst aktīvu, jau esošajās partijās vīlušos cilvēku, tomēr tad Zatleram steidzīgi jādomā, ko šiem cilvēkiem teikt. Jau pēc mēneša būs par maz ar atgādinājumu par slaveno runu un atbalstošiem telefonbalsojumiem. Citiem vārdiem sakot, partijas veidošanas gadījumā «cīņas pret oligarhiem» komponentei klāt jāliek arī ekonomiskā politika, vēlams Dombrovska valdības darbu viegli kritizējoša. Trešās iespējas - palikt eksprezidenta/«baltā tēva» statusā ar cerību atgriezties pēc laika - Zatleram laikam nav, jo tādu popularitāti kā VVF viņš nav iemantojis.
Cilvēki balso ar makiem
3. Par spīti apgalvojumiem, ka ekonomiskā krīze Latvijā kopumā ir pārvarēta vai vismaz situācija ir stabilizēta, viens no būtiskiem tirgus «temperatūras» rādītājiem - mazumtirdzniecības apgrozījums - liecina, ka šāds optimisms var būt pārsteidzīgs. Proti, pagājušajā nedēļā publiskotie dati liecina, ka aprīlī, salīdzinot ar 2010. gada aprīli, apgrozījums ne tikai nav palielinājies, bet pat samazinājies par 1,1%. Protams, var minēt, ka kritums legālajā mazumtirdzniecībā saistīts ar pelēkā sektora palielināšanos (piemēram, degviela), un tas nozīmētu, ka naudas apjoms, kas ir patērētāju rīcībā, reāli nav samazinājies. Tomēr ekonomika ir ne tikai cilvēku pirktspēja, bet arī valsts budžets kā naudas pārdales instruments, un budžeta ieņēmumu samazināšanās (ja ņem vērā, ka šonedēļ stājās spēkā augstākas akcīzes likmes degvielai un alkoholam) ekonomiku ietekmē arī tad, ja neformālajā sektorā, kā saka, dzīve turpinās.