Mācās ciparus
Pats Viktors notikušo neatceras. Arī puiša mamma Irina teic, ka zina tikai tik daudz, cik pateica slimnīcā - ka braucošas lokomotīves gaisa plūsma pasitusi puisi uz sliedēm, mašīnists izsaucis ātro palīdzību un mediķi puisi nogādājuši slimnīcā. Pateica arī, ka dēlam uz ausīm bijušas mūzikas atskaņotāja austiņas. Ģimene novērojusi, ka Viktors naktīs runā, saka: «Apstājies!»
Ilgu laiku Viktors nogulējis komā. Puisis negadījumā bija lauzis divus muguras skriemeļus, bojājot galveno nervu stumbru. Bojāta tikusi arī smadzeņu kreisā puse. «Trauma bija tikai naga lielumā, bet dziļa kā adata,» skaidro Irina. Kad Viktors atmodies no komas, viņam viss bija jāmācās no jauna - staigāt, runāt. Puisis trīs reizes izgājis rehabilitācijas kursu Vaivaros. «Slimnīcā, kad mēs tikai sākām rehabilitāciju, Viktors staigāja turoties,bet, atbraucot no Vaivariem, viņš jau gāja saviem spēkiem,» teic Irina. Viņa ir neizsakāmi priecīga, ka Vaivaros dēls iemācījies no jauna turēt līdzsvaru, kas sevišķi gara auguma cilvēkam esot ļoti grūti. Arī logopēde Vaivaros ar Viktoru kārtīgi pastrādājusi, jo pēc negadījuma puiša sejas muskuļi tikpat kā nestrādāja un bija jāiemācās atkal pareizi runāt. Viktora atmiņu ģimene trenējusi, rādot fotogrāfijas, tāpēc notikumus pirms negadījuma Viktors atceras diezgan labi. Ar Viktora atmiņu gan notiekot dīvainas lietas - viņš var sīkumos atcerēties visu, kas noticis pirms mēneša, bet var aizmirst, kas noticis vakar. Tad paiet laiks, un viņš atceras arī šos notikumus. «Viktora atmiņa lēkā kā pingponga bumbiņa,» teic Irina.
Negadī jums paplucinājis arī Viktora draugu pulku, jo labu brīdi ar viņu nebija iespējams parunāt. Tomēr divi labākie draugi puisi nelaimē nav pametuši - viņi nākuši pie Viktora un, spēlējot kārtis, domino un loto, palīdzējuši viņam no jauna iemācīties ciparus.
Savādāks
Jau tad, kad dēls gulējis reanimācijā, ārste mēģinājusi vecākiem izskaidrot, ka dēls pamostoties būs cits cilvēks, bet vecāki toreiz to negribējuši pieņemt. Nu Irina zina, ka tā tik tiešām ir. Viktors pēc negadījuma kļuvis lēnāks, daudz ko vairs nevar izdarīt tik precīzi kā agrāk. Visgrūtāk esot pieņemt, ka dēlam gandrīz nekas neinteresē, jo negadījumā bojāta tā smadzeņu daļa, kas atbild par vēlmi dzīvot.
Tagad ar Viktoru nekad nevar zināt, ko no viņa sagaidīt - brīžiem viņš runā kā 40 gadu vecs, padzīvojis vīrietis, brīžiem kļūst naivs kā desmit gadu vecs bērns. Sākotnēji Viktoram nākušas virsū arī agresijas lēkmes, bet pēdējā laikā to kļuvis mazāk. Viktors jau divus gadus depresijas dēļ spiests dzert antidepresantus. «Dēlam grūti pieņemt, ka to, ko agrāk varēja, nu vairs izdarīt nevar,» atzīst mamma.
Mērķis pabeigt skolu
Pirms negadījumā puisis bija sācis mācības Rīgas Amatniecības vidusskolā Metālapstrādes nodaļā, plānoja kļūt par rotkali. Negadījums tam pārvilcis svītru, nu Viktors mācās šīs skolas Dizaina nodaļā. «Metālapstrādes tehniku atceros, bet nav vairs tādas precizitātes, lai varētu veidot rotas,» saka Viktors.
Puisis mācības skolā sācis jau trešo reizi, jo allaž kaut kas noejot greizi. Pērn septembrī, sākot mācības, Viktors saņēmis pat Eiropas stipendiju, spējis rakstīt sacerējumus, bet tad, rakstot matemātikas kontroldarbu, sanervozējies un sākusies pirmā epilepsijas lēkme. Pēc tās ārsti vairākus mēnešus uz skolu iet neesot ļāvuši. Pēc tam bijušas vēl pāris lēkmju. To dēļ Viktors spiests dzert ļoti stipras zāles un pēc lēkmēm ilgu laiku ir vājš. Turklāt Viktora lēkmes izpaužoties nedaudz citādi nekā parasti - viņš pēkšņi nerunā, nevar pakustināt rokas un kājas un zaudē samaņu. Līdz tam, kad tiks atrasta pareizā zāļu deva, Viktors nedrīkst uztraukties.
«Sākumā likās, ka viss būs vienkārši - dēls iemācīsies staigāt, un viss aizies savā ritmā. Bet jau toreiz dakteris teica, ka tas ritms ies kā pa kalniem un lejām. Tagad es to saprotu,» atzīst Viktora mamma.