2500 km attālumā no mājām, valstī, kas cauru gadu ir zaļa, pavisam nesen - maija sākumā, kad Latvijā spēji uznākušajā aukstumā vēl tināmies siltās jakās, - Aiva jau atklāja peldsezonu Vidusjūrā un staigāja pa rudzupuķu un magoņu pļavām! Siltums, saule, maltiešu viesmīlība un krāšņie dabasskati pilnībā attaisnoja Aivas cerības. Grūti gan bijis pierast, ka pārvietošanās pa ceļiem notiek mums neierasti - pa ielas pretējo pusi.
Kolēģe smej, ka Rīgā viņa nepievēršot īpašu uzmanību galvaspilsētas faunai, bet Maltā kā pirmo pamanījusi, ka «šajā zemē ir miljons vai pat vairāk kaķu! Neesmu kaķiniece, kaut man ilgus gadus mājās dzīvoja mīļš runcis Rudaks, taču Maltā kaķi caurām dienām meditē visneiedomājamākajās vietās un pozās, ir skaisti, paēduši un laimīgi. Sandžiljanas krastmalā blakus promenādei atrodas kaķenes un maza minkas statuja. Katrs tūrists «uz atgriešanos» cenšas pieskarties kaķu degungalam, un tie, noberzti spodri, laistās saulē».
Ceļotāja novērojusi, ka uz ielām kaķiem daudzviet uzceltas glītas mājiņas. Pavisam īpašas ir mūķeņu izveidotās kaķu mājiņas Sandžiljanā.
Aiva priecājas: «Maltā nemanīju klaiņojošus suņus, bet vakarā pa promenādi pastaigājās daudz cilvēku ar saviem četrkājainajiem draugiem. Mazo šķirņu sunīši Maltā laikam nav modē, galvenokārt redzēju vidēja un liela auguma suņus - labi koptus retrīverus, labradorus, dažādu šķirņu medību suņus un skaistus jaukteņus. Suņu atstātās čupiņas uz promenādes nemanīju, bet kaku maisiņu automāti tur ir ik uz soļa, un neveikla taisnošanās - ak, aizmirsu maisiņu mājās - tur nav iedomājama. Vēl kāda nianse - bērnu parkā, kur varēja ar atvasītēm aiziet apskatīt ponijus, ēzelīšus, trušus, pīles un vistas, ar suni iekšā iet nedrīkst. Suņiem ārpusē iekārtoti trīs voljeri, turpat arī krāns un ūdens bļodiņas. Sīkums, bet patīkami, vai ne?
Ap prezidenta vasaras rezidenci izveidots skaists parks. Ziedi, skaisti celiņi, dīķi, strūklakas! Zālienos savā vaļā, astes vēdeklī izpletuši, defilē pāvi, turpat redzamas pīles, gulbji, bet pie strūklakas laiskojas bariņš lielu un mazu bruņurupuču!»
Bijuši arī ekstrēmi vērojumi: «Latvijā es vairos no jebkura aukstasiņu dzīvnieka, bet Maltā ķirzakas savā vaļā vērojamas ik uz soļa. Kādā vakarā viena pat ciemojās pie mums virtuvē!»
Attālums maina attieksmi pret daudz ko. Aiva ir tieša: «Rīgā baloži un zvirbuļi man šķita diezgan šmucīgi putni. Bet Maltā un pirms vairākiem gadiem arī Venēcijas apmeklējumā tie bija kā mīļš atgādinājums par mājām.»
Maltā ir daudz zirgu. Visbiežāk tie greznos divričos vadā pa pilsētu tūristus. Tāds izbraukums nav dārgs prieks - četriem cilvēkiem ekskursija divričos maksā tikai 25 eiro. Zirgi ir labi kopti, spožu spalvu. «Zirgābolus uz ielām gan neredzēju. Laikam ar tiem ir tāpat kā ar suņu kakām - viss, kas paliek aiz bērīša, tiek rūpīgi savākts! Salā ir arī hipodroms, kā jau valstī, kas veselu mūžību bijusi Anglijas kolonija.»
Kā suvenīru Aiva pārveda mājās durvju klauvēklīti delfīna veidā: «Man nav kur to pieskrūvēt, bet Maltā tādi ir pie daudzām durvīm, cilvēki nezvana, bet klauvē ar delfīnu,zivi, putnu.»