Viena par otru elegantākas, tās pie Lidijas atceļojušas no Parīzes, Austrālijas, meita no Čehijas atvedusi arī smuku mirstamo cepurīti. Vairākas ir pašas darinātas. Bez cepures, būdama īsta dāma, Lidija no mājas neiziet. Reiz gan teātrī piedzīvojusi provinciālu aprunāšanu. Aizmugurē sēdošās kundzes pārmetoši sačuksējušās, ka teātrī jau nu gan cepure būtu jānoņem... Eleganto teātra cepuri?! Lidija pagriezusies un atteikusi: «Mīļās meitenes, Anglijas karaliene pat gultā guļ ar cepuri!» Kundzēm mute bijusi ciet. «Šerpa gan esmu. Visu mūžu tāda esmu bijusi - ļoti emocionāla, patiesa un taisnīga. Varu pateikt visu, ko domāju,» neslēpj Lidija. Bet diez vai bez šerpuma viņas dzīve joprojām ritētu tik kolorīti.
Gribēju un mainījos
Atverot dzīvokļa durvis, mūs pirmais sagaida Čapa - melns, pūkains runcis, kurš kaķiskā manierē vērtējoši iepazīst ciemiņus. Saimniece stāsta, ka, vēl aklu un bezpalīdzīgu, kaķabērnu savulaik atradusi Inčukalnā. Būdama līdzjūtīga pēc dabas, nav varējusi to atstāt un nesusi mājās, izauklējusi, izbarojusi. Kaut greizsirdīgs, Čapa ir pateicīgs mīlulis. Reiz, kad Lidijai bijis slikti un pār vaigiem ritējušas asaras, Čapa nācis tās nolaizīt... Kad Lidijai taujāju, kā viņa tiek galā ar dzīves grūtumiem, atraktīvā kundze stingri atteic: «Tos aizbīdu sev aiz muguras. Var gribēt, vēlēties, censties un iet uz kaut ko, bet dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek.» Grūtumu viņas dzīvē esot «pat vairāk kā vienam otram sunim blusu», bet kundze tos ignorējot. «Un ar tiem cīnos. Cilvēkiem nerādu savas problēmas, savu sāpi - to izraudu naktīs spilvenā.» Taču Lidija neslēpj, ka esot žēl cilvēku, kuriem neiet tik labi. «Emocionāli pārdzīvoju līdzi. Trūcīgajiem, ubagiem nekad nevaru paiet garām,» Lidijas balss pieklust, bet viņa saņemas: «Esmu tāda, kāda es esmu. Un šobrīd ļoti strādāju ar sevi, lai varētu mierīgi dzīvot. Kādreiz man patika uzņemties citu sāpes uz sevi. Tagad vairs neļaujos.» Kad piezvanot paziņas, lai pačīkstētu un pasūrotos, žēlabās viņa vairs neklausoties, jo katram pašam ar sevi ir jātiek galā. Seniore uzskata - arī vecumdienās iespējams mainīties, ja vien to grib. «Es gribēju, un es mainījos. Biju kā ģenerālisimuss - bērni un mazbērni kā pa šņorīti staigāja. Bet sapratu, ka tā viņus varu pazaudēt. Vairs nevienu nemācu.»
Miljonāre ar diplomātiju
Ar savu ģimeni Lidija lepojas: «Esmu miljonāre, jo man ir brīnišķīgi bērni. Ir seši mazbērni. Un vecākajam mazdēlam divas meitenītes. Viņi mani ļoti mīl, es to jūtu. Vai tad neesmu miljonāre? Mīlestība ģimenē ir vissvarīgākā.» Bet, lai kļūtu par miljonāri, diplomātija gan esot jāapgūst, secina Lidija.
Kas vajadzīgs sievietei, lai viņa uzplauktu jebkurā vecumā - būtu priecīga, laimīga? «Uzmanības izrādīšana. Varu pieciest ūdenī vārītu auzu biezputru, bet man vajag saprast, zināt un just, ka esmu kādam vajadzīga, ka mani mīl,» uzsver Lidija. Viņai patīk atrasties uzmanības centrā. Patīk fotosesijas, patīk taisīt savus cepuru šovus. Lidija raksta dzeju un sākusi ludziņu rakstīt. Arī memuārus - par kara laikos piedzīvoto vien iznāktu vēsturisks romāns, ko atstāt jaunajai paaudzei. «Katram cilvēkam ir talanti, tikai tie jāizkopj,» uzskata seniore. Jau vecmāmiņa viņai bērnībā teikusi: «Tu mums esi nodegušā teātra aktrise...» Kaut bērnības sapnis bijis saistīts ar skatuvi, par aktrisi Lidija nav kļuvusi. Tēvs nav gribējis meitu laist uz skatuves bohēmas dēļ. «Kategoriski aizliedza un pieteica: ja mani neklausīsi, varēsi aizvērt durvis no ārpuses. Tāda mums bija audzināšana. Bet man bija brīnišķīgi vecāki,» atceras Lidija. Izskolojusies par vecmāti, taču drīz sapratusi, ka šis darbs viņai emocionāli par smagu. Pēc tam strādājusi bērnudārzā, par medmāsu, pat par sētnieci, līdz uzsākusi darba gaitas VEF sporta klubā, kur saimniecības daļu vadījusi līdz aizbraukšanai pie tantes uz Austrāliju.
Es mīlu mainīt
Lidijas privātā dzīve visos laikos burtiski kūsājusi, un Lidija tajā virpuļojusi, pieņemot drosmīgus lēmumus, kas skar arī attiecības. Būdama savulaik trīs reizes precējusies, piedzīvojusi gan grandiozas kāzas, gan šķiršanos, Lidija nav zaudējusi ticību skaistai mīlestībai. «Katrs cilvēks, kas otram nolemts, ir nolemts. Bet var desmit reizes apprecēties un, ja nebūs īstais, tad nebūs,» secina Lidija.
Dodamies fotosesijai pielaikot cepures - starp tām nudiem nav iespējams izvēlēties vienu viskrāšņāko. «Es mīlu mainīt! Cepures, automašīnas un vīriešus,» koķeti piemiedz ar aci Lidija. Brašs sauklis. «Savējie, mani draugi un paziņas zina, ko šis pantiņš nozīmē. Bet ko domā tie, kas mani nepazīst, man vienalga,» piebilst kundze. Pēc cepurēm otrā lielākā Lidijas kaislība esot mašīnas - pašlaik brauc ar SAAB un atzīst, ka bez mašīnas nevarot dzīvot. «Varu atteikties no daudz kā cita, pat no vīrieša, bet no mašīnas nevaru,» apgalvo Lidija. Pērn startējusi rallijā, arī šogad gribējusi pieteikties dalībai, bet nu gan bērni atrunājuši... Lidija paklausījusi.
Ekstravagantā kundze atstāj absolūtas optimistes iespaidu, kurai nav sveša humora izjūta. Arī par mirstamo stundu viņai savs stāsts - reiz Lidija salūgusi draugus un sarīkojusi improvizētu bēru ģenerālmēģinājumu. Viņai esot divas mirstamās kārtas, bez šaubām, ar divām cepurītēm. Bet kāpēc divas? «Es jau nezinu, kurā laikā tas būs - ziemā vai vasarā. Un es mīlu mainīt!» skaļi spurdz Lidija. Bet, ja nopietni, tad seniorei ir savs dzīves kredo: «Dzīve, ko tu darītu, ja es tevi nedzīvotu? Es neesmu pelēkā pele, kas ielien alā un sēž. Gribu dzīvot dzīvi - dzīvi. Tādu, kāda tā ir un kādu to pieņemu.»