Protams, jāielūkojas, vai nav pārlīmēts derīguma termiņš, kaut arī nocenotu _Lāču_ rupjmaizi, kam beidzies derīguma termiņš, pirktu droši - labai maizei tas neskādē, tieši otrādi.
Otra mācība - veikaliem ir jādzīvo, kaut kā jau naivi pircēji jāpievilina. Dažkārt esmu gadījusies Rīgā tad, kad pa centru klīst elektrizēti ļaudis ar spilgti dzelteniem Stockmann Trako dienu izpārdošanas maisiņiem. Iemaldījos arī es. Garajās rindās pēc laikam jau lētā tualetes papīra un veļas pulvera nestājos, tās man atgādināja kaut ko sen neredzētu no padomju sistēmas ikdienas - kad tualetes papīru nevarēja brīvi iegādāties un laimīgais ieguvējs lepni gāja pa pilsētu, uzkāris kaklā rullīšu virteni kā krelles. Apģērbu nodaļā jau varēja apskatīties. Atlaides galvenokārt bija nesezonas un nestandarta drēbēm - vai nu ļoti maza, vai arī ļoti liela izmēra apģērbiem, tomēr pie nedaudzajām uzlaikošanas kabīnēm ar milzīgām drēbju kaudzēm rokās rindās pacietīgi stāvēja kundzes un jaunkundzes. Secināju, ka džemperīšu un topiņu cenas vairāk tuvojas reālajām, taču roka necēlās pirkt džemperi par 12 latiem, ja Austrijas veikalā līdzīgu varēja nopirkt par dažiem eiro. Gan izpārdošanās, gan tā saucamajos lētajos veikalos.
Nav man veicies ar izpārdošanām! Apavu veikalā pārlaimīga nopirku ādas zābakus, kuriem sākuma cena bija 110 latu, nocenojums bija uz pusi. Pirmo reizi mūžā uzvilku apavus, kuru cena (noticēju!) pārsniedza simtu! Pirmajā nelaikā, kad Rēzeknes ielas grima sniega un ūdens putrā, mani dārgie zābaki izmirka caur un caurēm tā, ka tikpat labi varēju turpināt ceļu basām kājām.
Tagad zinu, ka iepirkšanās ir īpašs talants, kas piemīt retajiem laimīgajiem. Vai arī tā ir prasme, kuru varētu mācīties kursos? Varbūt tā būtu laba biznesa ideja kādam uzņēmējam - nodibināt šādus šopingošanas kursus, kuros pircēji varētu iemācīties, kā neļauties tirgotāju blēdībām?