Man bija riebīga sajūta. Pat vēl šodien šī sajūta ir saglabājusies. Man bija tāda neatgriezeniska zaudējuma sajūta - ka pazaudēts ir kaut kas svarīgs. Bet, būdams optimistiska būtne, es sevi mierinu ar cerību, ka lats nav pazaudēts neizbēgami. Esmu saglabājis latu zīmes - arī kā stimulu un enerģijas avotu. Jo pēc manas sajūtas, pēc tā, kā es organiski jūtos, man vajag, lai mana nauda atnāktu atpakaļ. Lai lati atnāk atpakaļ, man vajag priekš manas pasaules izjūtas, priekš manas komforta sajūtas. Man ir nepieciešama šī doma, ka mēs savu valūtu atgūsim. Ar eiro es jūtos ļoti slikti. Nemaz nerunājot par to, kā realitātē izskatās gan šī papīra nauda, gan monētas, kuras nevar salīdzināt ar to, kāds bija lats. Man sajūta ir tāda, ka man tagad ir jālieto sveša nauda. Mana attieksme pret eiro ir kā pret svešu naudu.
Bet 1988. gadā, kad jūs iesaistījāties LNNK, vai tad tas nebija tas mērķis - izveidot neatkarīgu Latviju un pievienoties rietumiem?
Es neesmu pārliecināts, vai tā otrā daļa tāda bija. Mērķis bija atgūt neatkarīgu Latvijas valsti.
Bet mēs visi tolaik tomēr tik ļoti gribējām būt šajos rietumos!
Jā, taisnība, mēs gribējām līdzināties rietumiem. Man personīgi bija ilūzija par rietumiem kā par brīvu sabiedrību. Bija šī ilūzija par rietumiem kā par pozitīvu pretstatu tam, ko mēs savā tālaika realitātē piedzīvojām Padomju Savienības apstākļos. Mēs dzīvojām ar ilūziju par rietumiem - šodien man vairs šīs ilūzijas nav.
Vai mēs šodien neesam brīvi darīt tādas lietas, kuras nevarējām darīt 1984. gadā, piemēram, brīvi pārvietoties pa visu pasauli?
Ja cilvēkiem ir iespējams brīvi pārvietoties pa visu pasauli, tā ir liela privilēģija. Īpaši cilvēkiem, kuru valstī ir cietuma režīms. Jā, ja es nevaru tikt pa šiem cietuma vārtiem ārā, taisnība, tad tas tā ir - tad pārvietošanās brīvība ir liela vērtība. Bet ar šodienas pieredzi es redzu arī šīs brīvās pārvietošanās slikto pusi. Es redzu problēmas, kādas pasaulē rada šī brīvā pārvietošanās. To redz visa pasaule. Un īpaši Eiropas valstis un tautas redz šīs brīvās pārvietošanās sliktās sekas. Ir vajadzīga šī jautājuma saprātīga regulācija, protams, nepārvēršot valsti cietumā. Bet Eiropas Savienība noteikti nav alternatīva. Īpaši federāla Eiropa. Ar to cilvēki nesamierināsies, tas ir pilnīgi skaidrs.
Varbūt mēs neesam šai brīvībai gatavi?
Es tikai baidos, kad mēs laika ziņā būsim šai brīvībai gatavi, šeit vairs nebūs Latvija. Jo, redzot to, kas pēdējos 20 gados ar Latviju ir noticis, esmu spiests secināt, ka kaut kur ir gudrāki cilvēki par mums, kas mūsu resursus prot izmantot. Ja mūsu gudrība nāks tik ļoti lēnām, tad viņu gudrība atstās mūs pilnīgā tukšumā.
Jūs nesen izteicāt viedokli, ka mums ir jāpārorientējas uz Krieviju. Mani kolēģi tāpēc pat pieļāva, ka jūs varētu būt jucis.
Es pilnībā pieņemu, ka kādam tā var likties. Bet es sadarbībā ar Krieviju redzu pozitīvāku perspektīvu Latvijai nekā perspektīvu Eiropas Savienībā. Es dodu priekšroku Latvijas sadarbībai ar Krieviju.
Laikam jau tāpēc, - nevarot pateikt, ka Imants Kalniņš nav nacionāls vai nav patriots, - tiek izdarīts secinājums, ka viņš ir vienkārši jucis. Jo jūs taču bijāt TB/LNNK un cīnījāties pret Krieviju ?
Ne jau pret Krieviju es cīnījos. Es cīnījos par Latviju kā neatkarīgu valsti. Tā ir liela atšķirība. Un tā ir mana bāze visam - Latvija kā neatkarīga valsts. Bet, redzot to slikto, kas ar Latviju notiek, es sāku meklēt alternatīvu, kā pastāvēt un citādi attīstīties. Un tad es paskatījos Krievijas virzienā un sāku saredzēt iespējas. Es izslēdzu to pieredzi, kāda mums bija PSRS. Es izgāju no realitātes, redzot, ka gan Latvija, gan Krievija šodien praktiski ir jaunas valstis. Es redzu iespējas pastāvēt un attīstīties, Latvijai sadarbojoties ar austrumu pusi. Tur ir ne tikai Krievija. Tur ir Ķīna un Indija. Tur ir visas tās ekonomikas, kas šobrīd strauji progresē. Tāpat krievu cilvēki, kas šeit dzīvo, ir liela mūsu priekšrocība, lai mēs uzturētu sakarus ar šo milzīgo un, manuprāt, ļoti interesanto valsti - Krieviju. Redziet, manī nav tāda tipa aiztures pret Krieviju, kāda acīmredzot tomēr ir lielai daļai latviešu publikas, kas saistās ar pagātnes nepārvarēšanu. Un es nezinu, kāpēc tik ilgi velkas šī krokodila aste, kas saistās ar tām visām pārestībām un visu to ļaunumu, kas latviešiem bija jāpārdzīvo Padomju Savienības režīma laikā. Taču manī nav šādas sajūtas. Es spēju skatīties uz šo valsti, nenesot līdzi to smagumu, ko savā laikā Staļina impērija nodarīja Latvijai.
Tomēr šodien pat jauni cilvēki ir ļoti piesardzīgi pret Krieviju. Jo arī rietumu medijos viņi dzird, ka Putina Krievija ir bezmaz tā pati PSRS.
Es nezinu, kāpēc viņi tā saka. Ja es mēģinu saprast, kāpēc tas tā tiek apgalvots, tad es redzu, ka globāli Krievija joprojām citām lielām valstīm šķiet pietiekoši nopietns konkurents. Ja mēs paskatāmies pasaules vēsturē, tad valstu intereses vienmēr ir lielā mērā ekonomiskas intereses. Valsts nevar cerēt kļūt par vērā ņemamu spēlētāju globālajā politikā, ja ekonomiski tā ir vārga valsts. Tāpēc valstis ar dažādiem paņēmieniem vienmēr ir centušās panākt, ka tās ir ekonomiski nodrošinātas valstis. Un galvenais paņēmiens ir svešu teritoriju pakļaušana dažādos veidos. Šodienas Krievija ir globāla mēroga spēlētājs. Tāpēc pārējie - gan Eiropas Savienība, gan tā, ko es saucu par «Vašingtonas impēriju», ASV - veido šāda tipa propagandu. Ar šādu propagandu viņi cer palielināt savu ietekmi un vājināt Krieviju.
Tomēr mēs esam pateikuši, ka esam šo transatlantisko partneru pusē. Un arī daudzi latvieši tā uzskata, ka, neskatoties uz daudziem mīnusiem, briti mums ir labāki nekā krievi.
Jā, bet es tā nedomāju. Labi, mēs esam rietumi, ja esam Eiropas Savienībā. Nobalsojot referendumā, īsti nezinot, par ko balsojam un ar kādām sekām tas mums var draudēt. Mēs esam NATO. Jo kur citur mēs tajā brīdī varējām paglābties? Bet šodien, kad ir pagājuši 20 gadi, mēs taču esam kaut ko mācījušies, esam kaut ko redzējuši. Ja šobrīd būtu jāizdara izvēle - gan attiecībā uz Eiropas Savienību, gan attiecībā uz NATO - šobrīd būtu cita izvēle nekā tad, kad mēs tikko bijām izsprukuši ārā no vienas citas impērijas.
Jā, bet varbūt mēs varam būt tikai ES, vai arī Krievija mūs iesūks atpakaļ? Un Barrozu galu galā ir maigāks «lācītis» nekā Putins.
Cilvēki ir tādi kā bērni, un šis, ak Dievs, fantastiskais primitīvisms tik tiešām valda. Bet es zinu par sevi, ka es šodien balsotu pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Un ar šo 20 gadu pieredzi es balsotu arī pret iestāšanos NATO. Jo, ja es būtu zinājis, ka piedalīšanās NATO mums draud ar līdzatbildību par Lībiju, Irāku un Afganistānu, es balsotu pret iestāšanos NATO.
Bet tad, ja mums draudētu Krievijas iebrukums kā Gruzijā, mūs neviens neaizstāvētu?
Un tomēr es balsotu pret iestāšanos NATO. Es neesmu gatavs maksāt to morālo cenu, kas ir piedalīšanās Lībijas slaktiņā. Arī Sīrija, viens no civilizācijas šūpuļiem, arī tur viss tiek nolīdzināts ar zemi. Arī tā ir viena no šīs potenciālās impērijas upuriem. Jo lielvalstu politika vienmēr ir bandītiska politika. Pat lielo ģeogrāfisko atklājumu gadsimts nebija nekāds lielo atklājumu gadsimts, kā mums to skolā mācīja, bet Konkistas sākums pasaulē, kad konkistadori pakļāva, izlaupīja un iznīcināja citas zemes. Mans stingrs uzskats, ka mazas valsts ideālais stāvoklis ir neitrāla valsts.
Bet Kārļa Ulmaņa Latvijas sliktā pieredze šajā ziņā?
Tas jau nebija Ulmanis, kura dēļ pazuda Latvija. Tas bija Otrais pasaules karš, kas sākās Eiropā un izraisīja visu to notikumu ķēdi, kas iznīcināja Latviju. Nevis Ulmaņa patriotisms un saprātīgā neitralitātes politika.
Jūs nesen esat ticies ar Aināru Šleseru, vai atbalstīsiet viņa jauno partiju?
Jā, es tikos ar viņu, esmu ticies arī ar Jāni Straumi. Es atbalstu šo jauno veidojumu Vienoti Latvijai. Jo viņi ir pirmā latviešu partija, kas atklāti ir pateikuši, ka ir jāsadarbojas ar Krieviju, ka ir jāsadarbojas ar krievu pilsoņiem politikā. Jo es arī piekrītu, ka ir jāsadarbojas. Domāju, ka Ainārs Šlesers ir vienīgais cilvēks, kas var uzsākt šādu iniciatīvu, jo viņš nebaidās to darīt. Taču es neesmu šīs partijas biedrs. Arī te es paužu tikai pats savu viedokli.