Vitālijs Skrīvelis
Biju Somijā, 900 km no Helsinkiem. Patālu, bet gana liela trašu izvēle, rindu nav, patika ziemeļu skarbums. Esmu svētdienas slēpotājs, tāpēc sāku ar zaļajām un zilajām trasēm, bet nedēļas beigās jau dragāju pa melnajām. Ja agresīvi brauc, pēc pāris stundām sāk trīcēt kājas, tad ir jautājums par citām izklaidēm. Somijā varēja izbraukt ar sniega motociklu, suņu pajūgu, ieiet pirtī. Prasījās gan vairāk pasākumu ar mūziku.
Laila Pakalniņa
Kinorežisore
Tā bija Čehija. Es bieži slēpošanu pieķeru klāt kino braucieniem. Bet, tiklīdz nokļuvu Alpos, tā nolēmu - ja slēpot braukšu speciāli, braukšu turp. Tie vizuāli likās tik iespaidīgi! Ne finansiāli, ne emocionāli nav vērts braukt uz Alpiem, lai tur mācītos slēpot. Tā nevari kalnus izbaudīt, jāiemācās jau Latvijā. Februārī, martā kūrorti ir kā fabrikas, bet kaut ko no neskartās dabas var dabūt, ja slēpot brauc novembra beigās, protams, tur, kur ir sniegs. Risks ir laikapstākļi, bet trases ir tukšas, viss krietni lētāks.
Ansis Egle
SIA Aerodium komunikācijas speciālists
Pirmoreiz ar slēpēm uz kalniem braucu 13 gados ar tēvu - uz Karpatiem. Ļoti patika, iebraucu pūdersniegā, no kura nevarēju ilgi tikt laukā. Ar dēli pirmo reizi kalnos biju 1997. gadā Austrijā. Mans ieteikums: apdrošināšana, ķivere un nekad nekur nebraukt vienam - ne vispār braucienā, ne trasēs. Jāizvēlas arī savām spējām atbilstoši kalni. Nepaļaujos uz citu organizētām lietām, tāpēc braucienus kārtoju pats ar draugiem. Tas ir labākais variants gan finansiāli, gan brīvības ziņā.