(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Rīta agrumā daži bija aizgājuši līdz lielceļam, lai pārliecinātos, kas tur notiek. Atgriezušies stāstīja, ka pa ceļu ejot vācu vienības. Visi bija nesaprašanā, ko iesākt. Daži domāja, ka jāturpina bēgšana pa malu ceļiem. Saule jau bija tuvu brokastlaikam. Pie Ozolu muižas parādījās liels bars vācu kavalēristu, viens no viņiem mūs vēroja ar tālskati. Tad no bara atdalījās trīs jātnieki un auļoja uz mūsu pusi. Bēgļu pulkā izcēlās panika, daži metās bēgt, it īpaši sievietes, dziļāki mežā vai līdzās esošajā rudzu laukā, daļa vīriešu palika bariņā stāvam. Vācieši pieauļoja un atkārtoti vaicāja: «Han deič, han deič.» Sapratām, ka prasa, vai protam vāciski. No klātesošiem neviens neprata, tad kāds ieminējās, ka viena veča runājot vāciski, un trīs vīri aizgāja viņu meklēt. Atrada paslēpušos zem ratiem. Tā no slēptuves ar labu nenāca ārā, tad divi vīri saķēra viņu aiz rokām un trešais stūma. Skats bija baigs, pārbijusies viņa briesmīgi kliedza, mati bija izspūruši un krūtis vaļā. Izskatījās tieši tā, kā biju redzējis kādā stāstu grāmatas zīmējumā melno burvi vai pareģi. Vācieši pasmējās, grieza zirgus riņķī un aizauļoja pie pārējiem, pēc tam visi aizjāja Stendes virzienā. Tūliņ pēc tam pie mums atbrauca Ozolu mežkungs un teica, ka vācu komandieris visiem pavēlējis braukt mājās, kas nepaklausīšot, tos ņemšot gūstā. Nolēmām, ka pavēle jāpilda, un atgriezāmies mājās. Atgriezāmies otrā dienā pievakarē, nakti pavadījām kādā siena šķūnī, jo uznāca pērkona lietus. Kad atgriezāmies mājās, lopi un mēs bijām varen noguruši un gājām pie miera. Visu atpakaļceļu bijām nobijušies, ko vācieši mums darīs un teiks par nopostītiem tīrumiem, daži pat runāja, ka vācieši mūs atdošot muižniekiem par vergiem. Mājas atradām tādā pašā stāvoklī, kā bijām atstājuši, tikai vecais Lūsis bija aizdzinis sivēnus. Tēvs otrā dienā tos pārdzina atpakaļ. Par visiem vairāk priecājās suns Toms.
Dzīve pamazām atgriezās normālās sliedēs. Algotu strādnieku mums vairs nebija, man, 15 gadu vecam, un brālim Kārlim, kuram bija 13, vajadzēja stāties puišu vietā, bet jaunākais pieskatīja govis. Vispirms savedām kārtībā kartupeļus. Lai gan tie bija izecēti ar atsperecēšām, kartupeļi izauga vareni - vairāk nekā 100 pūru. Tad sākām pļaut sienu, pļāvām ar rokām, mašīnu nebija. Kādu dienvidu sētā redzējām divus vāciešus. Viņi pētīja mūsu ratus un kaut ko savā starpā runāja. Gājām klāt, vācieši mūs sveicināja, tēvu sauca par panu un slavēja mūsu ratus, laikam bija zemnieki. Tad viens prasīja maizi, tik daudz sapratām. Maize krāsnī pašreiz cepās, izcepta nebija, vedām vāciešus parādīt krāsni. Ķēķī bija tumsa, pārkāpis pār slieksni tumsā, vācietis saķēra dunci un ātri izlēca ārā. Tēvs atrāva vaļā durvis, nu bija redzama krāsns, no kuras nāca garšīgas maizes smarža. Vācietis sasita rokas un sāka skaļi smieties, paņēma vienu kukuli un iedeva vienu marku. Nodomājām, ka būs iedevuši kādu nieka kapeiku, bet, kad kalendārā pārbaudījām un salīdzinājām ar krievu rubli, izrādījās pusrublis, ļoti labi bija samaksāts. Vēl reizi iejāja trīs vācieši un noplūca dažus ķiršus, gribēja maksāt, bet naudu neņēmām. Vispār pirmajās okupācijas nedēļās dzīve ritēja normālā gaitā, un cilvēki no vāciešiem vairs nebijās kā no zvēriem, tomēr viņus neieredzēja, pat māte. Mēs bijām savākuši sienu un āboliņu un sākām pļaut nenopostītos rudzus, kad pie mums piebrauca Mazīvandes barons. Tēvs viņu pazemīgi sveicināja. Barons teica, ka vācu valdība viņu esot iecēlusi par Īvandes pagasta antfošeri, tas ir, par priekšnieku, un ka visi valdības rīkojumi nākšot caur viņu.
Turpinājums 10. oktobra numurā