Spriežot par to, līdz kādam līmenim paceļami valsts aizsardzības izdevumi, galvenajam argumentam vajadzētu būt pētījumam, kāds ir reālais apdraudējums šodien un arī tuvākajā nākotnē. Var jau mēģināt sevi piemānīt un apgalvot, ka nekādu briesmu nav, un, ja reiz tā, saprātīga pragmatiska loģika pateiks priekšā - nav nekādas vajadzības tērēt jau tā trūcīgos līdzekļus nelietderīgām kara spēlēm. Taču tā ir tajā gadījumā, ja atzīstam draudus par neesošiem.
Bet ko lai dara, ja pat no profesionāla Maskavā dzīvojoša savas zemes politisko noskaņojumu labi pārzinoša krievu žurnālista nākas dzirdēt, ka Krievija ir uzskatāma par draudu visām trim Baltijas valstīm. Šādam viedoklim nav mazāka iemesla pastāvēt gluži tāpat kā iepriekš minētajam. Var to uzskatīt par paranoju, taču derētu ielāgot - ja jūs neciešat no vajāšanas mānijas, tas vēl nebūt nenozīmē, ka patiešām netiekat izsekots.
Maskavā dažādās aprindās doma par bijušās «varenzemes» atjaunošanu nav sveša, un mūsu dalību NATO ne visi uzskata par būtisku šķērsli ceļā uz pagātnes restaurāciju. Kurš zina, cik lielā mērā un cik ātri Latvijas un abu pārējo valstu gadījumā sāktu darboties 5. paragrāfs. Militārs uzbrukums vai mazāka mēroga konfrontācija ar ieroču lietošanu šķita neiespējams ārkārtas notikums līdz 2008. gada vasarai. Pēc tam kad tas notika, tika atzīmēts, ka pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā izveidojusies atšķirīga situācija. Un tā nav mainījusies - ja tā nebūtu, vairāku Baltijas valstu speciālistu un amatpersonu paziņojumos beidzamajos gados nebūtu saklausāmas bažas par Krievijas militāro rosību mūsu reģionā.
Šī iemesla dēļ igauņu nelāgās ziņas par latviešu kara spējām nebūtu uzskatāmas par provokāciju vai aizsardzības jomu nepietiekami labi pārzinoša korespondenta virspusēji sagatavotu rakstu. Jebkurā gadījumā tas ir skats no malas, un, kā zināms, tāds bieži vien palīdz labāk ieraudzīt savus trūkumus. Drīzāk derētu pieņemt, ka patiesība slēpjas kaut kur pa vidu un tās īsti nav ne igauņiem, ne arī latviešiem. Bet tas nozīmē, ka pret kritiskajām piezīmēm drīzāk vajadzētu izturēties lietišķāk. Nevis pateikt, ka nav nepieciešams atbildēt uz kuru katru avīžu rakstu, vai vīpsnājoši norādīt, ka igauņiem nav tādu gaisa uzbrukumu koordinatoru vai citu specialitāšu karavīru. Gribētos zināt, vai igauņu vēstījums par latviešu zemessargu sliktajiem kaujas ieročiem atbilst vai neatbilst patiesībai. Un kādas ir viņu automašīnas - zinātājs pateiks, ka tām atrastos vieta motormuzejā.
Nav jēgas apgalvot, ka armiju nepieciešams labi sagatavot, drīzāk vispirms vajadzētu vienoties, kam tā domāta. Nav saprotams, ko domāja Valsts prezidents, TV preses klubā teikdams, ka galvenais virziens paliks ārvalstu misijas un tāpēc nekas vairāk par vienu procentu no budžeta aizsardzībai arī netiks.
Teiktais īsti neatbilst patiesībai, jo Nacionālo bruņoto spēku pirmais uzdevums allaž bijis Latvijas aizsardzība un neviens mūsu vietā šo darbu nepadarīs - te nu dažam krievu «stratēģim» Maskavā ir taisnība.