Stumdama riteni pāri pagalmam, Marita rēni smaida pretī - tētis atgādina skumju klaunu. Viņš joprojām grib uzjautrināt savu mazo meitiņu. Cik viņam jau ir? Piecdesmit seši... nē, piecdesmit septiņi, un vēl tā slimnīca... Ja viņš nomirs, kas tad būs? Mammai veselība laikam labāka. Marita atstutē velosipēdu pret mājas sienu un pieiet pie ceriņu krūma. Ja nu viņi abi pēkšņi nomirst, ko es darīšu? Marita ieelpo violeto ziedu saldeno smārdu un ar acīm meklē laimīgo dabas kļūdu. Nav, nav, nav... vieni četrlapīši. Kas tad nu? Ā, re, tomēr viens ar piecām lapiņām mutē tiek. Tad jau viss būs labi. Noplūkusi dažus smaržīgus zarus, Marita iet uz durvju pusi.
- Tu jau vakariņas neēdīsi? - Zelma uzmet īsu skatienu meitai.
- Nē, paldies, darbā paēdu. - Marita lej vāzē ūdeni.
- Skaties, tik laba maltās gaļas mērcīte ar kartupeļiem. Agrāk tev garšoja.
- Nu, mammu.
- Labi jau, labi. - Zelma saīgst gan uz sevi, gan meitu. Zināja, ka atteiks, bet, visviens, nenocietās un piedāvāja. Tik labi būtu gatavot priekš visiem un visiem kopīgi baudīt maltīti, bet nekā, pilnīgi raudiens nāk.
Kopš Marita nolēmusi vairs neēst gaļu, viņa aizvien retāk sēžas ar vecākiem pie viena galda. Ne tāpēc, ka mamma gatavo kā ieradusi un neņem par pilnu, viņasprāt, meitas kaprīzes. Ne tāpēc, jo vienmēr var izlīdzēties ar salātiem, piedevām, maizi, sieru un tamlīdzīgi. Drīzāk vainas apziņa, ka it kā noniecini un atšķiries, liek vairīties no kopīgām ēdienreizēm. Marita psiholoģijas pamatus zina un it kā saprot, ka šī sajūta ir viņas pašas prāta izveidota konstrukcija, viņas kompleksi, zemais pašnovērtējums, taču atbrīvoties no tās neizdodas - mammas skatiens vienmēr šķiet aizvainojuma un pārmetumu pilns, tēvs ironisks, kaut patiesībā tā nemaz nav. Nu, varbūt drusku tomēr ir, bet tai druskai nevajadzētu pievērst uzmanību. Savrupību vēl vairāk veicina iespēja darbavietā pašai pēc savas patikas sakombinēt brokastis, pusdienas un vakariņas. Marita labprāt pazustu no vecāku mājām, taču niecīgā bērnudārza audzinātājas alga kavē pieņemt izšķirošo lēmumu. Mamma saka, būtu muļķīgi tērēt naudu un īrēt, ja mājās telpas ir pietiekami un vēl pāri paliek, turklāt izdevumi par mājas apsaimniekošanu no Maritas prombūtnes tik un tā nemazināsies. Ja nu tikai kāds nieks par elektrību un ūdeni, bet tas nu ir tāds sīkums, ka būtu kauns pieminēt. Tā jau ir - no saimnieciskā viedokļa, bet tai pašā laikā Maritas prāta dziļumos dzimst vēl viena vainas sajūta - tu joprojām dzīvo vecākiem uz kakla. Un nepalīdz tēta un mammas daudzreiz atkārtotie vārdi, ka pašu bērns nekādu apgrūtinājumu radīt nevar un, ja vajadzēs, piemēram, meita izdomās studēt maģistrantūrā, vecāki atbalstīs viņu vēl vairāk.
Marita ienes savā istabā vāzi ar ceriņiem un atlaižas uz dīvāna. Bērni atņem spēkus, tomēr citu darbu, ko gribētos darīt, viņai iedomāties grūti. Maritas gandarījums ir nogurumā. Savā ziņā sešpadsmit kustīgie zeperi arī uzlādē, it sevišķi no rītiem viņu čalas un kāju dipoņa pilnīgi un neatgriezeniski liek Maritai atmosties pat tad, ja miegs turpina gurdināt acu plakstiņus un neparko negrib atkāpties.
(Turpinājums 12. jūlija numurā)