Tās darinājusi Biruta Ločmele, kuras lielākā aizraušanās ir karnevāla masku gatavošana. Latgalē parasts ķekatās iet no Ziemassvētkiem līdz pat Aizgavēnim, arī Birutas lielākais prieks ir uzšūt masku tērpus un doties uz karnevālu. Piebiedrojas vecākie bērni, draudzenes, dažreiz arī vīri, un tad jau dancošana masku ballē notiek līdz pat rīta gaismai. Biruta atzīstas, maskas šujot, esot nosēdēta visa nakts, taču šī aizraušanās ikdienu darot krāsaināku.
Katram gadam sava
«Tagad ir tīģera gads, tāpēc uztaisīju tīģeri. Iepriekšējo gadu bija vērsītis. Nav tik daudz materiāla, tāpēc nākas izjaukt un taisīt no jauna. Nav jau arī vietas mājās, kur tās maskas glabāt. Te lapsiņa, ar to šogad meita karnevālā dabūja godalgu,» Biruta ar lepnumu rāda pamatīga izmēra zvērus.
Maskas pagatavotas no auduma, kas izkrāsots ar guaša krāsām, izoderēts ar sinteponu. Viss akurāti sašūts ar rokām, aitai galva apšūta ar īstu kažokādu, savukārt gaiļa maskā cita pie citas salīmētas īstas mājputnu spalviņas. Materiāls masku gatavošanai pārsvarā tiekot meklēts second hand veikalos, kur viņa izpērk vecās šalles un kažokus. Lapsiņai pat auskari uzmargoti no pērlītēm. Jau pirms Ziemassvētkiem Birutai nav miera, jāgatavo maskas gan sev, gan bērniem un bērnu draugiem, tagad arī mazuļiem Medņevas bērnudārzā, kur viņa strādā par naktsauklīti. «Kad masku taisu, ilgi visu ko mēģinu, lieku klāt, ņemu nost, domāju, piešuju, kamēr iznāk tā, kā man patīk. Ja kaut ko gribas sataisīt, visu nakti miegs nenāk.» Tagad palīgā nākot arī bērni Sintija (11) un Sandis (10), mazais Salvis (4) gan uz lāču un vilku galvām skatās ar neuzticību un vairāk kavējas vecmāmiņas Janīnas sabiedrībā. «Sākumā man likās, ka tā ir tāda niekošanās, bet tagad atbalstu un palīdzu. Man visvairāk patīk, ka Biruta vasarā pie mājas visādus zvēriņus sataisa. Nu īsta māksliniece, kaut arī nekādā mākslas skolā nav gājusi!» saka Birutas vīramāte Janīna Ločmele.
Maskas nodancojas
Biruta stāsta, ka pirmo masku uztaisījusi vēl Tilžas internātpamatskolā. Toreiz visi gājuši ķekatās, bet mazajiem bērniem to neesot ļāvuši darīt. Tad viņa pa kluso paņēmusi palagu, uzzīmējusi zaķi, sašuvusi un aizgājusi lielajiem līdzi. Pēc tam Birutas masku darināšanas mākslu izmantojuši pat skolotāji, jo izdoma viņai ir neizsīkstoša.
«Man ir prieks kopā ar bērniem iet uz karnevālu! Paldies vīram, kas mūs aizved, bet pats gan masku likt kautrējas, kaut gan vīrieši masku ballē izskatās daudz labāk nekā sievietes. Vienu gadu mēs ar kaimiņienēm kādās trijās vai četrās vietās bijām karnevālos, Borisovā, Vīksnā, Upītē, visur manas maskas saņēma godalgas.» Pēc karnevāla gan nereti ir tā, ka rūpīgi gatavotā maska jau ir pagalam noplēsta un nodancojusies, taču Birutai nav žēl, viņa gatavo jaunas.
Audžumeita par vedeklu
Biruta ir bārene, dzimusi Rīgā, savus vecākus nemaz neatceras. Bērnība pagāja Tilžas internātpamatskolā. Viņas ienākšana Lodumā līdzinās pasakai. Janīna ar vīru ņipro meiteni paņēmusi aizbildniecībā, taču pašu dēls audžumeitiņā ieskatījies un apprecējis. Tagad Jānim un Birutai aug trīs bērni. «Paņēmām Birutu kā audžumeitu, bet izaudzinājām sev vedeklu. Bet tā arī sadzīvojam kā ar meitu. Reti kura vīramāte ar vedeklu tā var sadzīvot kā mēs abas.» Birutai daudz laika aizņem darbs bērnudārzā, abi ar vīru kopj zemnieku saimniecību, taču gan masku, gan dažādu dārza figūru gatavošanai laiks noteikti tiek atlicināts, par to brīnās un priecājas visi, kam gadījies ciemoties Lodumā.
«Man visas savas maskas ir mīļas, bet pēc gada jau gribas ko citu uztaisīt. Gribētos kaut kur pasaulē aizbraukt, paskatīties, kā citur maskas taisa. Nekur neesmu bijusi, izglītības arī nav nekādas, pabeidzu internātpamatskolu, uzreiz apprecējos, dzima bērni. Tikai skolas laikā braucu uz zīmēšanas olimpiādēm Rēzeknē, godalgas dabūju. Bet zīmēt nepatika, labāk kaut ko ar rokām gatavot,» aizrautīgi saka Biruta.