Katrā ziņā filmas veidotāji ir radījuši ģeniālu izteikumu, kas raksturo realitāti tālu pāri strādniecības sadzīves drāmai, un kopš tā laika tas locīts dažnedažādās kopsakarībās saistībā ar Krievijas nacionālajām īpatnībām.
Šī 30 gadu vecā klišeja ir piemērota, lai raksturotu arī vakarrīt Maskavas metro notikušos sprādzienus. Divas čečenu sievietes, apjozušas spridzekļu jostas, ar pusstundas starpību uzspēra sevi gaisā attiecīgi Lubjankas un Kultūras parka pazemja stacijās, paraujot līdzi nāvē 37 citus pasažierus un 66 ievainojot. Pašnāvniecēm Maskavas neticība asarām noteikti bija zināma, un šis neprātīgais solis tieši to uzrāda - strupceļu. Kremlis svešo asarām netic, bet savējo upuri to nepārliecina. Un kas tad tiem otriem, sevišķi jau ņemot vērā viņu kultūras, mentalitātes un vēsturiskās pieredzes iezīmes, atliek? Likt līt aizvien vairāk asinīm un asarām, kas savukārt pretējās puses neticību un apņēmību nostiprina aizvien stiprāk. Un gals tam nav paredzams.
Vladimirs Putins, kad vēl bija Krievijas prezidents, kādā intervijā pārsteidzoši vaļsirdīgi stāstīja par savu pagātni. Arī par gadījumu bērnībā, kad pa mājas kāpņu telpu bija trenkājis žurku, līdz nodzinis pašā apakšā un stūrī. Kad razbainieks Volodja pieskrējis klāt, žurka izmisuma drosmē pagriezusies pret savu vajātāju, kuram nu bija pienākusi kārta laisties lapās. «Kopš tās reizes es sapratu, ko nozīmē kādu iedzīt stūrī,» viņš komentēja savu atmiņu fragmentu. Šī intervija bija laikā, kad ziņās regulāri bija dzirdams par čečenu kaujinieku un oficiālās Krievijas saķeršanos. Atlika vien nobrīnīties, kā gan Putins tā ņem un publiski klāsta savu personisko mitoloģiju, no kuras pats acīmredzami neko nav mācījies.
Bet varbūt bija. Varbūt tas, kas intervijā palika karājamies gaisā kā neizteikts secinājums, bija nevis atziņa, ka nevajag nevienu dzīt stūrī, bet gan, ka stūrī iedzīto vajag močīt līdz galam, lai tur vai kas. Varbūt tas skatāms kopsakarā ar Maskavijas nespēju asaras saistīt ar jūtām, bet gan uztvert tās tikai kā noteiktu dziedzeru izdalījumus. Šāda mehāniska, nozombēta attieksme pret realitāti sasaucas ar bēdīgi slaveno «čekas skolu», kuras melnās saknes stiepjas līdz pat Ļeņina sajūsmai par Ivana Pavlova eksperimentiem ar suņiem, izstrādājot tiem refleksus pēc vajadzības. Lai ko par sirmo Nobela prēmijas laureātu medicīnā un fizioloģijā teiktu mūsdienu dzīvnieku tiesību aktīvisti, uz cilvēktiesībām viņš ir atstājis graujošu ietekmi, ko entuziastiskā prēmijas komisija tālajā 1904. gadā diez vai spēja nojaust.
Tomēr pirmdienas sprādzieni Maskavas metro ir Ļeņina simtgadīgo gaviļu atbalss - atbalss, kuras varēja arī nebūt. Čečenu 1991. gadā jaundibinātās valsts Ičkērijas pirmais prezidents Džohars Dudajevs, ko krievu militāristi nogalināja 1996. gadā, līdz kritiskajam gadījumam nepakļauties pavēlei apspiest igauņu dziesmoto revolūciju bija visnotaļ lojāls padomju aviācijas ģenerālmajors. Sunnītu islāma piederība viņam 80. gados netraucēja piedalīties Afganistānas bombardēšanas plānošanā un realizēšanā. Tāpat kā citam čečenu kaujinieku vadītājam Šamilam Basajevam -1991. gadā piedalīties Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina aizstāvēšanā pret pučistu rīkoto apvērsumu. Ne viņu, ne kādu citu islāms vai tautība nav cēlonis notikušajiem briesmu darbiem. Tas, kas ir nogājis fundamentāli greizi, ir noticis varasvīru prātos sakarā ar to, ko mēs, cilvēki, šeit uz zemes darām.
Un pat ja Kremļa militāristiem ir «taisnība», proti, ja viņu mafiozā visus novākšanas stratēģija tuvojas čečenu pretošanās salaušanas mērķim, tad līdzīgi kā ar agonijas konvulsiju nevaldāmību un nesaprātīgumu var būt arī ar čečenu teroristu pašnāvnieciskajiem aktiem - tie var kļūt aizvien neprognozējamāki un mežonīgāki. Latvija jūt līdzi Maskavas upuriem un viņu tuviniekiem. Latvija un rīdzinieki tic maskaviešu un krievu sasarām. Jūsu traģēdija ir briesmīga, un mūsu līdzjūtība ir ar sažņaugtu sirdi. Var tikai piekrist un pievienoties tām līdzjūtībām, ko Latvijas Valsts prezidents, premjers, Saeimas priekšsēdētājs un ārlietu ministrs izteikuši Krievijas kolēģiem. Tā putra, kurā viņi iejaukti, šobrīd ir bezcerīgi bieza, asiņaina un paredzamā nākotnē diez vai kādam izstrebjama.