Taču neatkarīgi no nosaukuma mūsu sabiedrībai nāktu tikai par labu, ja šo dienu piepildītu ar saturu, ko nozīmē bērnu radīšana un audzināšana mūsu sabiedrībā un valstī. Ja mēs gadu no gada šajā laikā varētu izvērtēt, ko šajā jomā esam gada laikā paveikuši, kā esam cits citu balstījuši un cik gaišāka pa šo laiku ir kļuvusi nākotne mūsu pēcnācējiem.
Valsts un sabiedrības paveiktā ģimeņu atbalstam izvērtējums nenozīmē tikai pabalstu politikas apspriešanu un tikai naudas jautājumu risināšanu, kā mēs to pēdējā laikā esam pārāk daudz darījuši. Var saprast cilvēku bažas šajos nestabilajos laikos, taču varbūt pārāk lielu nozīmi esam piešķīruši tā dēvēto māmiņu algu jautājumam. Jā, es piekrītu, ka skaitļu izteiksmē saikne starp dzimstības pieaugumu un māmiņu algām ir acīmredzama, taču varbūt tur arī slēpjas mūsu sabiedrības problēma, ka materiālajam labumam ir tik liela nozīme tādu emocionālu un dziļi personisku lēmumu kā bērna radīšana pieņemšanā.
Pērn, kad kārtējo reizi griezts un cirpts tika valsts budžets un nāca arī vecāku pabalstu samazinājums, gados jaunāks paziņa visai strikti noteica, ka tagad jāatliek viņa nesen dibinātās ģimenes plāni par bērniem, jo vairs nevar rēķināties ar to, kas bija sarēķināts iepriekš. Turklāt valstij esot pienākums maksāt par jauna darbaspēka radīšanu. Tad es viņam teicu, ka tai brīdī, kad viņš rokās turēs savu tikko pasaulē nākušo pēcnācēju, diezin vai viņš tajā dažus sprīžus garajā cilvēciņā raudzīsies kā abstraktā darbaspēka vienībā.
Protams, bērnam izaugot, viņš būs daļa no kopējās darbaspēka un nodokļu maksātāju masas un arī atbalsts vecākiem vecumdienās. Taču, laižot bērnu pasaulē, nevar precīzi un strikti sarēķināt ieguvumus un zaudējumus naudas izteiksmē, investīcijas un to atdevi. Katrs, kuram bijusi saskare ar šo dabas brīnumaino procesu, zina, cik trausla ir cilvēka veselība un dzīvība. Mēs nereti esam tik nodarbināti, lai bērna ienākšana ģimenē neizjauktu mūsu karjeras plānus un finanšu plūsmu, aizmirstot, ka līdz ar bērna ienākšanu ne sirdsmiers, ne naktsmiers nekad vairs nebūs tāds, kāds iepriekš. Tad kāpēc tieši finansēm un karjerai jāpaliek nemainīgai? To kompensē citas, naudas izteiksmē neizsakāmas lietas un vārdos neizsakāmas sajūtas.
Protams, ka bērna izaudzināšana prasa «veselu ciemu», taču ne tādā komunistiskā izpratnē, ka valstij bērns ir jāizskolo un jāapgādā no bērnudārza līdz augstskolai, bet, pirmkārt, jau sabiedrības kopējā attieksmē pret ģimenēm un bērniem. Dānijā sastapta lielā uzņēmumā strādājoša skotiete, kura strādājusi dažādās valstīs, man atzina, ka šeit viņai nav jājūtas vainīgai, ja bērns ir saslimis vai jāatprasās uz kādu skolas pasākumu. Arī Eiropā īsākā darbadiena šajā valstī bieži tiek izmantota, lai atlikušo dienas daļu pavadītu kopā ar ģimeni un bērniem. Nedomāju, ka tāds pats iespaids viņai rastos, strādājot Latvijā.
No citām labklājības valstīm mūs atšķir arī tas, ka pārāk lielu uzsvaru jaunas sievietes liek uz strauju karjeras izaugsmi, uz visa sasniegšanu tagad un tūlīt. Cīnoties par vietu karjeras ātrvilcienā, nereti palaižam garām vienīgo dzīves vilcienu, kuru var nokavēt tiešām neatgriezeniski, kamēr sevis piepildījumu profesionālajā jomā var gūt arī nākamajā karjeras vilcienā, kad bērni jau paaugušies. Kamēr Latvijā valda nievājošs noskaņojums pret mājsaimniecēm jeb sievietēm, kas uz laiku vai pavisam atteikušās no karjeras par labu bērnu audzināšanai, citās labklājības valstīs tāda «darba dalīšana» ģimenes ietvaros tiek uztverta par normālu parādību, tāpat kā atskārsme, ka karjeras attīstīšanai atliek vēl gana daudz no darba mūža arī pēc bērnu izaudzināšanas.
Ja mēs tagad atsakāmies no bērniem un būtībā savas valsts nākotnes tādu pārejošu finanšu grūtību dēļ kā Latvijas pašreizējā krīze un karjeras apsvērumi, tad kā lai raugāmies acīs savai vecāku paaudzei, kas radīja mūs visbezcerīgākajos, visnabadzīgākajos padomju laikos, visnestabilākajos un nedrošākajos gados pēc neatkarības atjaunošanas? Par to mums būtu jārunā maijā, nevis par braukšanu vai nebraukšanu uz Maskavu.