Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pieaicināto ekspertu novērtējums Latvijas zinātniskajiem institūtiem izraisījis interesi - kā jau mūsu sabiedrībā pieņemts, šī novērtējuma kritiskajā sadaļā. Nacionālais mazohisms turpina plaukt - tiek izgaršots to 22 pētniecības centru saraksts, kurus ieteikts slēgt, lai gan tikpat labi varētu priecāties, ka mazajā Latvijā, ņemot vērā zinātnes finansējumu, 15 institūcijas atzītas par spēcīgām starptautiskā mērogā, savukārt vēl 33 - vietējā.
Tomēr šoreiz runa nav par to, kāpēc mums vienmēr glāze ir pustukša, nevis līdz pusei pilna.
Neesmu kompetents vērtēt, cik korekts ir kritiskais novērtējums, tomēr liekas svarīgi norādīt uz diviem aspektiem, kas ņemami vērā, diskutējot, «kāda zinātne mums vajadzīga». Uzreiz gan jāatzīst, ka objektīvu iemeslu dēļ varu ko bilst tikai par humanitārajām zinātnēm.
Pirmais. Vienmēr būs virzieni, kuros diez vai mūsu speciālisti sasniegs tādu atpazīstamību, lai viņus citētu specializēti starptautiski izdevumi vai forumi. Piemēram, diez vai Latvijā kādreiz būs tādi resursi un jaudas, lai ļaudis, kuri Latvijā nodarbojas ar Seno Romu vai Grieķiju, nāktu klajā ar kādiem jaunu avotu atklājumiem, izrakumu rezultātiem utt. Tomēr ikvienas valsts kultūras ekosistēmai ir nepieciešams, lai kāds šajā valstī zinātu sengrieķu vai aramiešu valodu, glabātu savā galvā zināšanas par, piemēram, senās Vidusāzijas renesansi X gadsimtā vai katoļu baznīcas vēsturi. Droši vien šādām zināšanām nav «praktiska pielietojuma» un pat vērā ņemama pieprasījuma, tomēr būtu skumji, ka mēs ignorētu kādus zināšanu apjomus tikai tāpēc, ka kāds cits Hārvardā vai Maskavā objektīvi šajos virzienos sasniegs vairāk. Zināšanas ir vērtība kā tāda: piemēram, mediķa pacientu diez vai sajūsminātu vēsts, ka šim mediķim ir robi zināšanās (un viņš tos negrasās mazināt) tikai tāpēc, ka tāpat jau bagātāku valstu mediķus «nepārspļausi»... Vienmēr var teikt, ka mūsdienās visu var izlasīt angliski, tomēr no latviešu valodas elastīguma, bagātības saglabāšanas viedokļa esmu pateicīgs tiem, kuri nodarbojas ar it kā «mākslu mākslai» - tulko no azerbaidžāņu vai īslandiešu valodas.
Otrais. Vienmēr būs virzieni, kas neiegūs starptautisku rezonansi (tātad - it kā tiks novērtēti kā apšaubāmi), tomēr ir ļoti būtiski mums kā nācijai. Ir nācies lasīt ārzemnieku publikācijas par Latvijas vēsturi, literatūru utt., tomēr tie ir jauki izņēmumi. Un kā gan citādi - tikai mums pašiem ir svarīgi ķimerēties ar lokālām tēmām, kas starptautiskā mērogā liekas sīkas, - sākot ar Latvijas muižu parkiem, beidzot ar suitu paražām vai jaunlatviešiem. Nevis tāpēc, ka šādas tēmas ir neinteresantas, bet tāpēc, ka mēs pasaules kartē esam tik lieli, cik esam, savukārt lielāku valstu pētniekiem skats tēmu meklējumos vispirms un galvenokārt pieķeras lielākām «vienībām».
Viss iepriekš paustais nenozīmē, ka zinātniskās darbības kvalitātē nav nepieciešami uzlabojumi. Ļoti iespējams, ka dažādu institūtu ir par daudz. Tomēr, liekas, jāuztausta smalkā robeža starp zinātnes organizatoriskajiem aspektiem un tās saturu. Ja «struktūrā» droši vien ir kas apcērpams, tad pasludināt kādas zināšanas per se par Latvijai neaktuālām, neperspektīvām utt. gan nedrīkstētu.