Šis - tik kārdinošs un bišķi neķītrs - ir Lieldienu oficiālā vīna kagora apraksts kādā smalkā žurnālā. Padomju laika bērni to noteikti atcerēsies kā gardu stiprināto sarkanvīnu, tādu PSRS porto-light, vai nu no Moldāvijas, vai Gruzijas ievestu brutāli prastā zaļā pudelē. Bet ne sentimentālām atmiņām te vieta...
Es allaž esmu brīnījies par baznīcas (klosteru, klosteru mūku!) pamanīšanos apvienot publiski sludināto askēzi ar tik izsmalcinātām baudām - nu, kaut vai šīm, gastronomiskajām.
Kad katoļu virsgans dzīvoja nevis Romā, bet draņķīgu sausu vēju appūstajā Aviņonā, pāvests Jānis XXII (1249-1334) pirms septiņiem simtiem gadu izsludināja kagoru par oficiālo baznīcas vīnu. Tātad tieši kagors kā Jēzus asinis. Francijā to pazīst kā Cahors - Kaora ir vieta nedaudz uz ziemeļiem no Tulūzas. Un, protams, par cahors dēvē reģionā augošo vīnogu šķirni, jāatzīst, ne nu gluži to garšīgāko, kamēr tās svaigas. Taču, sapūdētas un uzburbulinātas vīnā, tās kļūst par brīnumu (atgriezties pie iepriekš citētā)!
Studiju gados man bija liela ziņkāre par pareizticīgo baznīcu, iespējams, tādēļ, ka viens no pasniedzējiem slavenais Sergejs Averincevs, lai ilustrētu senslāvu valodas bagātības, reiz bija atvedis uz lekciju četrus garīgā semināra audzēkņus, kuri mums dziedāja baznīcas dziesmiņas. Jautri un jocīgi bija.
Pēc tam bieži ar eļektričku kratījos uz Zagorsku, kur šis seminārs atradās, un tur - atkal akurāt Lieldienu gavēnī - iepazinu kādu ne garīgu, bet gastronomisku savādību.
Tās pagatavošanai būs nepieciešams medus. Turklāt nevis šāds tāds, bet griķu medus (Krievijā visgardāko griķu medu mazās, čaklās lidones «ražo» Pleskavas apgabalā - nezinu teikt, kādēļ tiek uzskatīts tieši tā). Bez griķu medus vajadzēs arī svaigus gurķus, bet ne tos, kas ar lāpstu un ķīmiju ar varu izdauzīti no zemes. Ja ir ziema - ģeldēs arī sālīti vai skābēti gurķi (bet kategoriski ne marinēti). Ir tikai viens nosacījums - gurķiem jābūt aukstiem, no pagraba vai, ak vai, ledusskapja nākušiem. Un vēl mazdrusciņ olīveļļas. Krievi, saprotams, nesmādē saulespuķu eļļu, bet uz svētkiem izvelk ķirbju eļļu - pirkstus var nokost!
Kas vēl? Sagrieziet to gurķi šķēlēs, gabaliņos, salmiņos, «desiņās» vai kā nu tīkas un apslakiet ar griķu medu, kas nedaudz atšķaidīts ar eļļu. Viss, var droši bāzt mutē.
Tā ir vislakoniskākā gardu salātu un, nešaubieties ne mirkli, vislabākās un efektīgākās zakuskas recepte, kādu es zinu. Gurķi ar medu - tas ir gan salāts, gan deserts, gan uzkožamais.
Gurķis medū un ar kagoru - vispār ideāla ēdmaņa. Aizver acis un klausies, kā eņģeļi dzied!