Noturīga tumsonība
Manuprāt, Zitmaņa gleznas ir fovistiski zvērīgas, ekspresīvi atraisītas un liecina par teju vienādās devās dabisku apdāvinātību un izkoptu profesionalitāti, ar ko šoreiz saprotu prasmi un iemaņas rīkoties ar krāsām tā, lai sanāktu labas gleznas. Tomēr pēc visa, kas bijis mākslas vēsturē, diez vai Zitmaņa glezniecības tā sauktā formālā puse - sagleznotas zilizaļas kailas sievietes - ir tas, kas provocē. Kaut gan Latvijas publika bieži vien izrāda noturīgu tumsonību un šokējas no katra plika dibena mākslas pasākumu sakarā, kautrīgi pieverot acis vai klusā vientulībā medojoties par dibeniem un visu ko citu glancētos žurnālos. Varbūt psihologiem būtu ko teikt par to, ka gan savulaik operas Pinokio, gan pašlaik Nacionālā teātra jauno izrādi Čīkstošais klusums reklamējošais plakāts joprojām izaicina Delfu komentētājus.
Uz ko un kādā sakarā?
Tātad tas provocējošais būs kas cits. Varbūt vardarbība? Par to liecina ne vien atklāti vardarbīgie sižeti, kur kāds kādam dara pāri, bet arī pati glezniecība - sarkans caur zilu vai tamlīdzīgas krāsas cita caur citu kā tādas brūces. Izstādes nosaukums šoreiz ļoti precīzs. Zitmaņa glezniecība tiešām ir dusmīga. Pat Albumā sīčiem reproducētā Kartupeļu ēdāja ir «uoti nika tanta». Tātad niknums, dusmas, vardarbība… Bet - uz ko, par ko un kādā sakarā? Atbildes - neredzu un nedzirdu, tāpēc mana skatīšanās iznāk tāda īsa. Autora dēmoni asina, asina nadziņus, bet tai vietā, lai iecirstos un uzplosītos, garlaikoti atkāpjas savā orbītā. Mēģinu pat justies kaut mazliet paprovocēta, bet nekas nesanāk.
Skandalē sirdsšķīsti
Otrs par provokatīvu dēvētais mākslinieks ir Kristians Brekte (1981). Turklāt viņu bieži vien sauc arī par slavenu, nē - par skandalozu. Un skandalē viņš tiešām sirdsšķīsti - gleznojot mutantus asiņainiem purniem, peldinot formalīnā dzīvniekus vai to ķermeņu daļas, fotografējot sabrauktus dzīvniekus ceļmalās un vēl visādi iztaisoties. Tomēr lielākoties viņa daiļrade atgādina centīgi izpildītus uzdevumus mākslas augstskolā. Turklāt it kā uzdevums būtu viens un tas pats - provocēt. Mēģināju iejusties ādā, kādu Brekte piedēvē vispārinātajai «sabiedrībai». Iznāca, ka tas ir tāds neizglītots, nejūtīgs un agresīvs stulbeņu bars, kam nekādi negribu pievienoties. Viss šeit pārāk vispārināts - varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc minētās provokācijas īsti neko neprovocē. Šķiet, tāpat kā nav daudzināto kopīgo vērtību, tā nav arī tikpat slaveno kopīgo stereotipu, ko māksliniekiem izaicināt vai provocēt. Iznāk tā - nav konkrētības, nav arī provokācijas.
Nepamana divreiz
Esmu iecerējusi arī pāris «pozitīvo piemēru» no Ivara Grāvleja (1979) daiļrades, kas visa ir viena vienīga provokācija. Viņa darbība vairāk notiek un ir zināma ārpus Latvijas, jo Grāvlejs ir studējis fotomākslu Prāgā. Tur dzīvo arī pašlaik un izstādes rīko pārsvarā ārzemēs. Jau pirmā izstāde Portfolio (2004), ko Ivars sarīkoja fotomuzejā, bija nevis kaut kas melnbalti estētisks vai sociāli skaudrs, bet gan provokācija par to, kas vispār mūsdienās ir fotomāksla un fotomākslinieks. Vairāk nekā 200 nejauši satiktu cilvēku amatierfoto, kur redzams pats autors, kautrīgi pozēdams un miegdams acis, kā jau mēs visi, sadūšojušies palūgt: «Atvainojiet, vai jūs, lūdzu, varētu nofotografēt mani?»
Savukārt fotoprojekts Mana avīze (2009) provocē ierastu dienas laikraksta attēlu veidošanas politiku. Kādu laiku Ivars strādājis par fotoreportieri Prāgas laikrakstā, kas tā arī saucies Avīze. Skatītāji ierauga attēlu pārīšus no «atrodi desmit atšķirības» sērijas - lielāks oriģināls attēls, ko autors uzņēmis, izpildot attiecīgo fotoredaktora uzdevumu, un otrs - mazāks attēls, kur redzama jau nodrukāta avīzes lappuse ar it kā to pašu attēlu. Ieskatoties uzmanīgāk, redzam, ka veikti uzlabojumi - nevainīgākajā gadījumā atšķiras pogu skaits kādā blūzē, bet ir arī nedabiski palielinājumi, mainīti uzraksti, pievienoti putni un tamlīdzīgs sīkais fotošopa huligānisms. Aizejot no darba, huligāniskais reportieris Grāvlejs sarīkojis izstādi, uz kuru pat atnākuši bijušie kolēģi un tā arī neko nav pamanījuši, laikam izņemot vienu redaktoru. Šai gadījumā tieši laikraksta darbinieku nepamanīšana norāda uz īpaši veiksmīgu provokāciju, jo viņu rutinēto skatījumu uzrāda it kā divreiz - mainītos uzņēmumus neviens nav pamanījis ne drukājot, ne izstādē.
Droši vien lasītāja iztēlē neviļus izveidojies pavisam cits aktuālu provokatoru komplekts ar visādām vēsturiskām atkāpēm - no Dišāna pisuāra, kas vispār «to visu» aizsāka tālajā 1917. gadā, līdz Demjena Hērsta miljonus vērtajam briljantu galvaskausam 2007. gadā. Mākslas darbiem nevar piešķirt precīzi identificējošus un vērtību nosakošus svītru kodus, tāpat kā derīguma termiņus, tāpēc to iedarbība atkarīga no skatītāja modrības, ko dažādās proporcijās var veidot redzesloks un kritiska domāšana.