Kā senči tikuši pie Rūķīša uzvārda, viņš nezina, taču par Ziemsvētkiem ir labs stāsts: tēvs Uģis vienmēr atnesis eglīti, pat padomju laikā gājis uz tirgu ar pasi - dzimšanas datums - 24. decembris. Dabūjis eglīti par velti.
Pats Kristaps tagad katru rītu ar klausītājiem sasveicinās radio Capital Fm 94,9. Atzīst, ka ir veiksminieks. Un «veiksme nevar būt nepamatota», uzskata Kristaps Rūķītis.
Sarunājamies dienā, kad Ciceronam pirms 2000 gadiem nocirta galvu - bija izrunājies par daudz...
Vai Cicerona liktenis var skart jebkuru vēstītāju?
Kāds labums būs, ja pateikšu - tāds un tāds ir kretīns? Nekāds! Es no plkst. 6 līdz 10 cilvēkiem rādu dzīvi nevis ar truliem jociņiem, bet cenšos izstāstīt stāstu vai konkrētu notikumu ar smaidu. Sabiedrība ir izlaista ar lētiem jokiem un provinciāliem TV šoviem.
Mākslinieki taču ir pūces, vai vari pamosties tik agri, lai sešos no rīta jau būtu pie pults?
Nav problēmu. Ceļos puspiecos, bez sastrēgumiem aizbraucu uz darbu, runājos ar latviešu tautu gan Latvijā, gan ar tiem, kuri dzīvo ārzemēs. Esmu cīrulis. Lai gan pēc meitas Emīlijas Annas piedzimšanas nemaz nevaru būt pūce. Bērni vispār maina dzīvi - un tikai uz pozitīvo.
Kad pamosties, vingro? Ēd veselīgu musli?
Nesanāk... Draudzene Aiga vakaros man uztaisa maizītes, ko ņemt uz darbu. Kad es biju bez darba, katru rītu gatavoju maizītes viņai. Tagad mēs esam mainītās lomās, es rūpējos par viņu. Man ļoti patīk gatavot mielastus.
Vari nodalīt «normālo cilvēku» no «radošā cilvēka»?
Esmu spiests nodalīt. Es daru pietiekami radošu darbu. Varu strādāt agri no rītiem, bet, kā piedzima meita, tā nav laika ne dzejai, ne mūzikai. Bet bērns iedvesmo, tas nu ir noteikti.
Vīriešiem gan nepatīk, ja mazie vēkšķ, jāmaina pamperi...
Mana meita mani super lutina - viņa neraud, naktī guļ. Raud, kad grib ēst.
Tavs tēvs Uģis Rūķītis tik daudziem palicis prātā kā pirmais neatkarīgās Latvijas nepieradinātās modes mākslinieks. Kāpēc neizvēlējies dizainu?
Mani vecāki izšķīrās, kad man bija piecpadsmit. Es ļoti mīlu savu tēvu, bet viņam nav pozitīva skatījuma kā man, viņam daudz kas šķiet slikti. Tāda ir piecdesmitgadnieku paaudze, brīžiem skatos un brīnos, ka tik daudzi nav sevi atraduši.
Mans vīrieša ideāls bija mans vecaistēvs - mātes tēvs Žanis Adītājs. Izcils cilvēks - godīgs pret sevi un citiem, strādīgs, krietns. Es tāds gribu būt.
Savos 30 gados domā, ka esi sevi atradis?
Varu teikt, ka man ir divas radošās dzīves: pirms meitas un pēc viņas piedzimšanas. Pirms tam man radās minorīgas, «dziļas un baigi domājošas» dziesmas, tagad materiāls ir mažorīgs. Tie, kas paklausījušies dziesmu uzmetumus, man ir teikuši - paklau, Rūķīt, tu esi laimīgs cilvēks.
Vīrieši pārdzīvo?
Ļoti pārdzīvo. Vīrieši ir vājais dzimums, kas neprot atteikt, zināji? (Sirsnīgi smejas.) Tikai Latvijā nav bijis tādas audzināšanas, vīrieši nav redzējuši mīļumu starp vecākiem, tāpēc paši neprot izteikt jūtas. Ir veči, kam ir baigā čaula, tādi piecdesmitgadnieki. Tikai tad sāk raudāt, ja nedēļu nodzēruši nonstopā un attopas, ka ir traki. Veči taču neraud, vai ne? Es nekautrējos izpaust emocijas, arī uzraudu.
Kādas ir tavas prioritātes?
Godīgums. Uzticēšanās.
Kāpēc nepraktizēji to pirmajā laulībā?
Bērniem nevajag precēties. Man bija deviņpadsmit, un es savai meitai neļaušu tik agri izskriet pie vīra. Taču arī no dzīves kritieniem esmu mācījies.
No kā baidies visvairāk?
Mani moka domas par vientulību. Ja mani grib iznīcināt, jāpaliek vienam, un tad man sākas zapte. Bet, lai nebūtu vientuļš, otrs cilvēks ir jānopelna, jāiemācās, kā ar otru jādzīvo kopā.
Modē taču ir apzināti pozicionēt vientulību! Sabiedrībā pazīstami brīvie šķirteņi tā vien ar savu vientulību kacina sievietes...
Cilvēki ir dažādi, es tā nevarētu. Ir divu veidu formulas, kā dzīvot. Man ir jābūt ģimenei. Apbrīnoju savu vecvecākus - viņi nodzīvoja vairāk nekā 50 gadu, nebija pats romantiskākais pāris, kas staigā rociņās. Tam pamatā bija krietnums. Tā bija ģimene, īsta ģimene.
Kad tu saprati, ka tev ir tāpat?
Katru dienu, kad atbraucu mājās pie savām mīļotajām meitenēm, es par to pārliecinos.
Kāpēc neprecies?
Man pagājušajā gadā apprecējās māsa. Viņas septiņus gadus vecais dēls pasniedza gredzenus. Kad zināšu, ka meita 10 minūtes gredzenus varēs noturēt rokā, nevis aiz intereses norīt, es noteikti precēšos. Mums Emīlija Anna pasniegs gredzenus. Večiem tā precēšanās nav svarīga, bet jebkura sieviete grib uzģērbt balto kleitu.