Tā nu ir sanācis, ka visspilgtāk no jaunajiem sevi piesaka uzbrūkošā tipa spēlētāji. Šogad Eiropas futbola laukumos dārdēja Artjoma Rudņeva vārds, sekmīgi savos klubos spēlēja arī viņa vienaudzis Edgars Gauračs un Daniils Turkovs. Pussargi Aleksandrs Cauņa un Ivans Lukjanovs arī ir efektīvāki pretinieka laukuma pusē. Priekšējā frontē ir potenciāls, aizsardzībā vismaz pāris tuvākos gadus, spēlējot optimālajā sastāvā, problēmām nevajadzētu būt, bet lielākās raizes sagādā universālu spēlētāju trūkums. Tieši centra pussargu jautājums ir aktuālākais. Šīs pozīcijas spēlētājiem jābūt daudzpusīgiem - nepieciešams gan fiziskais spēks, gan tehnika, gan spēles izpratne, bet šādu futbolistu konkurences trūkuma apstākļos trūkst.
Centra pussargu lomu aizpildīšanai atrasti Artis Lazdiņš un Maksims Rafaļskis, bet aiz viņiem - patukšs. Ja pašreizējā sastāvā būtu viens spēles diriģents, spēle iegūtu svaigas vēsmas. Pret Izraēlu šo atbildīgo lomu uzticēja Aleksandram Cauņam, bet tas notika par viena uzbrucēja cenu. Tā ir izšķērdība, zinot, cik plaša izvēle Starkovam ir starp uzbrucējiem un cik - starp pussargiem. Būvējot komandu nākamajam atlases ciklam, jāanalizē arī tas, kuri šajā izlases modelī ir uz palikšanu, bet kuri - īslaicīgai ielāpu uzlikšanai. Spēlē ar Izraēlu kārtējo reizi uz otro šiltīti pieteicās Andrejs Perepļotkins. Šis ielāps izlasē jau ir par ilgu.
Latvijas futbola izlasē šobrīd rit paaudžu maiņa. Situācija turnīra tabulā liek to darīt mazliet ātrāk un drosmīgāk, tāpēc rezultātam no tā reizumis nāksies ciest, bet līdzjutējiem - paciesties.