Līdzsvarota, mierīga, skaista, cēla, gudra, harmoniska, latviska - tā Liju Brīdaku daudzina laikabiedri.
Dzejniece pieder paaudzei, kas nekautrējas runāt par tēmām, kas skar morāli. Jaunākām paaudzēm tas varbūt var šķist pārāk tieši. Bet Lija Brīdaka nav didaktiska. Viņā vienkārši dzīvs ir sapnis par «Latviju kā mazu skaistu zemi, kurā visi dzīvo puslīdz godīgi un puslīdz pārtikuši».
Dzejniecē nav milzu rūgtuma, aizvainotības un sliktu sadzīves apstākļu, kā tas bieži gadās ar tik cienījamus gadus sasniegušiem māksliniekiem. Rīta stundā saules pielietā dzīvoklītī, kungam palīdzot, viņa uzklāj jauku galdu ar Kārļa Sebra dāvinātām glāzēm, mazām ceptām maizītēm un balzama piņģerotiem. «Tā tie gadi ir aizskrējuši. Neteiksim, ka ārprātīgā steigā. Diezgan normālā steigā. Galvenais, ka nevar aptvert, ka tik daudz viņu ir,» iesāk Lija Brīdaka. Dzimšanas diena iepriecinājusi, bet arī nogurdinājusi. Visu vakaru nācies parakstīt grāmatas un nav dabūjusi ne ar vienu parunāties. «Tas viss ir par daudz,» viņa godīgi atzīstas. Pēc apaļas jubilejas viņa sapņo atkal ar savu mazdēlu staigāt pa mežu («man ļoti patīk sēņot»), kurš reiz četru gadu vecumā viņai pats no sevis teicis: es tā varētu staigāt pa mežu visu dienu! Brīdaka grib teikt, ka bērnam var pat ļoti labi ierādīt, kā dzīvot, lai viņš neliptu tikai pie datora. Pašai gan viņai ir dēla dāvināts klēpjdators, kurā viņa raksta ne vien dzeju, bet arī prozu un pat kriminālromānus.
Lija Brīdaka pieder paaudzei, kas ir pieredzējusi gan Ojāra Vācieša iebrāšanos dzejā 50. gadu vidū («un tad nāca Ojārs Vācietis»), gan dzejas milzu popularitāti, kad par dzeju un dzejniekiem publiskajā telpā runāja tik daudz - kā šodien par politiķiem, hokejistiem un TV sejām. Kad Rīgā viesojās slavenais Jevgeņijs Jevtušenko, viņa dzejas vakars bija jārīko Sporta pilī. «Viņš vienmēr bija brīvi un sportiski ģērbies, kā pasaules cilvēks. Savu dzeju lasīja enerģiski un brīvi,» atceras Lija Brīdaka. Dzejas lasījums pārpildītā Arēnā Rīga šodienas Rīgā? Utopija? «Laikam jau utopija,» realitāti apzinās dzejniece, jo skolās šodien bērnus neievada dzejā, neliek mācīties dzejoļus no galvas.
Sarunu sākam ar violetajiem ziediem, kas istabā ir visur. Vai jums šī violetā patika nāk jau no bērnības?
Nē, to es kaut kad atklāju pusmūžā. Saka violets, bet nemaz nevar saprast, ko ar to domā. Viņš ir tik dažāds. Ceriņi man ļoti patīk. Un rudenī atkal asteres. Vienmēr kaut kas violets ir skaists.
Tad varbūt jūs man beidzot varēsit pateikt, kāda ir mēļa krāsa? Esmu saņēmusi daudzas atšķirīgas atbildes.
Violets, tumši violets. Īsti tumši violets.
Vai varētu teikt, ka dzejnieks ir cilvēks, kurš saskata nianses? Citam ir tikai lillā, un viss?
Jā. Uz ko kurš ir centrēts. Cits ir iecentrēts uz niansēm, cits - izjūt detaļas. Es, piemēram, neievēroju detaļas. Nezinu - kāpēc, bet - nē. Un kad es rakstu prozu, tā ļoti pietrūkst. Tad es speciāli cenšos kaut ko atcerēties, uzrakstīt vai iedalīt kādam varonim kādu detaļu.
Tas interesanti. Palasot jūsu dzeju, šķiet taisni pretēji.
Tiešām?
Tāds smalkums. Var piekrist aktrisei Mudītei Šneiderei, kas krājuma atvēršanā jums piedēvēja pērļu pelēko?
Niansējums. Gan krāsās es to ļoti izjūtu, gan dabā, apģērbos, sejās es to skatos, man tas ir interesanti. Tāpēc man vairāk patīk vērot sievietes. Viņas ir daudzveidīgākas, krāšņākas un skaistākas. Vīrieši ir diezgan vienveidīgi un robusti, un nav tik interesanti. Tur es vienkārši - vai nu jūtu, vai viņš ir simpātisks vai nav, vai ir seksīgs vai nav (smejas), bet smalkumus es vēroju pie sievietēm. Es vispār sievietes uztveru kā tādas puķes. Man ļoti patīk ziedi un sievietes kā puķes.
Varbūt vīrieši - vēl vairāk ir ziedi, tikai viņi tos tik uzkrītoši nerāda.
Par dvēseli es pašreiz ne. Par ārieni. Tā dvēsele atkal atklājas runājot, un tad man patīk gudri un asprātīgi vīrieši, ar dziļu domāšanu. Ja vīrietim ir tikai skaistums, tad jau tur atkal nav pie kā apstāties.
Viens tāds gudrs un asprātīgs, šķiet, bija atnācis uz jūsu grāmatas atklāšanu. Jūsu klasesbiedrs igaunis Valdeko - atbraucis jūs sveikt no Alūksnes. Kad viņa igauņu valodā dziedātajai dziesmai zāle sāka dūkt līdzi, paaudzes sajūta bija tik reāla. Kas tā bija par dziesmu?
Jums patika? Es pēc tam prasīju, par ko tad bija tā dziesma, vai par mīlestību? Nē, nē, par dzimteni. Tur bija tik daudz pantiņu, ka muzikāli cilvēki varbūt uzķēra.
Nē, nē, viņi dziedāja līdzi uzreiz un igauņu valodā!
Nu, redziet, es nepamanīju. Es arī to dziesmu nezinu. Varbūt to dziesmu kādreiz ir dziedājis Georgs Otss, ļoti iespējami. Man ļoti patika viņa balss, es izlasīju par viņu arī grāmatu un noskatījos filmu. Georgs Otss - tāds vienreizējs igaunis!
Vai jums ir raksturīga savas paaudzes izjūta?
Ļoti. Ja es ilgstoši nesatieku savas paaudzes cilvēkus, es sāku grīļoties. Man pazūd pleca sajūta. Ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs esam no jaunības bijuši kopā, ir pavisam cita dzīves uztvere. Es negribētu norobežoties no šodienas jaunatnes, skatos uz viņiem ar interesi, bet tur nav šī saskaņas tiltiņa (grāmatu kaudzītes virspusē tiešām stāv Arvja Viguļa jaunākais krājums 5:0 - red.). Bet mums pat bez tiltiņa ir saskaņa. Es negribētu teikt, kas es ļoti turos kopā ar saviem skolas biedriem. Mums bija ļoti labi skolotāji, apbrīnojami labi. Tā Maliena ir gaiša puse, par kuru smejas - gaismu ir nesuši iekšā ar maisiem. Bet ir sanesuši (smejas).
Šobrīd izglītības ministrs ir sācis vērienīgas reformas izglītības sistēmā. Vai sekojat debatēm? Kas jums kā bijušajai skolotājai šķiet apsveicami, kas - aplami?
Es jau no bērnības esmu dzīvojusi cieņā pret skolotāju. Man mamma bija skolotāja. No ģimenes man arī ienākusi interese par grāmatām, jo visu laiku šī skolas atmosfēra. Vispār es gribēju iestāties žurnālistos, tas bija mans dzīves sapnis. Bet tajā gadā neuzņēma, un tad es studēju literatūru un valodu. Jau no pirmajiem kursiem es sāku rakstīt Padomju Jaunatnei. Par visādām spējīgām audējām un pirmrindniekiem. Toreiz jau ar to avīzes bija galvenokārt pilnas. Tie bija satikti cilvēki, dzīves zināšanas. Tas arī man nāca par labu. Es varbūt varēju palikt pat žurnālistos un iebāzēties tajā Padomju Jaunatnē, bet tad meklēja kādu, kas varētu mācīt literatūru Bauskas 1. vidusskolā, un bibliotekāre ieteica mani, jo es pa to bibliotēku diezgan daudz dzīvojos. Bija vēl viens fakts - es jau studiju gados apprecējos. Viņš arī mācījās manā kursā, bija tāds dzejnieks un vēlāk žurnālists Ēriks Lejietis. Mēs apprecējāmies kādā 2. kursā, bet jau 5. kursā sapratām, ka mums ir pārāk dažāda domāšana, kaut gan it kā varēja būt daudz kas kopīgs. Viņš arī dzejoļus rakstīja. Es domāju, viņam bija lielāks talants nekā man. Bet kā jau vīrieši mēdz reizēm iekapsulēties dzīvē, un viņiem negribas tik daudz jauna un plaša... Tāpēc es arī aizbraucu uz Bausku, lai pārbaudītu svešumu, un tā arī bija - mēs izšķīrāmies. Bauskā nostrādāju divus gadus un būtu nostrādājusi vēl vairāk, bet vilka tā rakstīšana. Skolotāja darbs ir tāds, kur jāatdod bērniem sevi visu.
Tagad saistībā ar pirmo septembri runāja pa radio viena skolotāja - tas nav joks sešas stundas stāties priekšā klasei, kur ir trīsdesmit dažādu skolēnu, un ar viņiem atrast kopīgu valodu, viņus savaldīt un mācīt. Kas mani pārsteidz šodienas skolā un ko es arī vairs nevarētu pieņemt… bērnam vajag robežas, lai viņš zina, ko drīkst, ko nedrīkst, tad viņš arī jūtas pats drošāks. Un, ja to robežu nav, viņš kaut kā pazūd tajā savā pasaulītē. Tagad skolās ir pazudusi disciplīna. Mums nenāca ne prātā, ka skolotāju var nesveicināt. Kad es reizēm aizeju uz skolu, kad mani uzaicina, mīļais dievs, visi gāžas pa trepēm lejā, neredz nevienu - ne svešu, ne skolotāju. Skolotāja bailīgi turas gar maliņu, lai nesamin. Šī pārprastā demokrātija, ka skolēns ar skolotāju ir kā līdzīgs ar līdzīgu, es domāju, ka tik jaunos gados tā vēl nedarbojas un tomēr šos disciplīnas pamatus vajadzētu ievērot. Dievs nedod - tādu kazarmu disciplīnu vai fiziskus sodus. Es domāju, arī vēlāk dzīvē tieši no šīs visatļautības skolā vēlākajiem un visāda veida darbiniekiem nāk nepiesaistība, neatbildība, bezatbildība. Varbūt tāda ārkārtīga brīvība par labu nāk radošo profesiju pārstāvjiem, varbūt, lai gan arī apšaubu. Mums ir izļodzīta sabiedrība, un ar tādu vispār ir ko grūti iesākt.
Mums bija arī skolas patriotisms. Mēs degām par savu skolu. Pēc tam ir radušies dzejoļi par skolu, par izlaiduma vakaru. Protams, mēs arī aizbēgām no stundām. Vienreiz - pat nezinādami, jo tas jau netika afišēts, piecpadsmitajā maijā. Alūksnē pie ezera bija tāds Tempļa kalns, kur mēs jauki padzīvojāmies. Ziedēja ievas, un bija skaists laiks. Pēc tam skolai bija nepatikšanas, jo rajona komitejai bija zināms, ka klase 15. maijā (Kārļa Ulmaņa apvērsums - red.) ir svinējusi. Bez šaubām, neviena skola neiztiek bez pārkāpumiem un draiskulībām, bet mēs zinājām, ka mēs slikti darām, kaut kur tai apziņai ir jābūt.
Mīlēt savu skolu, tad savu dzīvesvietu, darbu. Tagad par to nav nekādu sarunu. Man liekas ļoti dīvaini, ka arī diktors pa radio ļoti bieži saka - o, nu jau ir labi, šodien jau ir piektdiena, sākas mums atpūtas dienas. Visu laiku uzstāda, ka svarīgi ir nevis kaut ko padarīt un būt darbā, bet svarīgi ir sagaidīt atpūtas dienas un izklaidēties. It kā mēs grūti dzīvojam, bet - nebeidzamās izklaidēs. Nevar paspēt visur aizskriet, kur vajadzētu izklaidēties. Cilvēki tādi nepiesieti. It kā jūtas tik ārkārtīgi brīvi. Darbs ir slogs. Tas, ka nav naudas, ir otrs slogs, un tad ir jābrauc kaut kur projām, kur tiek no šiem slogiem vaļā. Man tik ļoti patīk dziesma Es dziedāšu par tevi tēvu zeme. Tā esmu izjutusi un mācīta. Arī mūsu hrestomātijas grāmatās ļoti skanēja dzimtenes mīlestība. To ideoloģiju mēs kaut kā neizjutām sirdī.
Man pirmajās klasītēs latviešu valodas stundās (1979/1980) mācīja, ka Latvija ir dzimtene, kas jāraksta ar mazo burtu, bet Padomju Savienība - ar lielo. Jums arī kā skolotājai droši vien nācās tā mācīt.
Jā, jā. Un arī dzejā mums vienmēr nācās to darīt. 50. gadu sākumā bija tā, ka pat Latviju nevajadzēja rakstīt. Ja nu ļoti gribēja, tad nosaukt par dzimteni ar mazo burtu.
Kā šis ideoloģiskais cinisms bija paciešams?
Nē, nē. Kur es tagad varētu atrast tādu tēlu, kas būtu ļoti raksturīgi, lai to pateiktu… Ziniet, tas, ko nevarēja, vienoja. Bija svarīgi atrast veidus, kā pateikt, ko tomēr gribas, jo to nevarēja. Tagad var visu, un dzejniekiem nav nekādas tieksmes kaut ko pateikt par mūsu dabu, mūsu Dzimteni, tas nešķiet vairs svarīgi. Viņiem liekas, ka svarīga ir tikai viņu iekšējā pasaule, asociācijas. Bet diemžēl vēl nav piedzimis tāds dzejnieks, kura iekšējā pasaule būtu tik bagāta, ka tā spētu tā uzrunāt, kā kādreiz spēja uzrunāt Vācietis un Ziedonis, un Ārija (Elksne - red.).
Vai jūs lasāt jaunos dzejniekus?
Es lasu un ļoti cenšos lasīt. Bieži notiek tā, ka es sāku un domāju - nu kāpēc man tas vajadzīgs, ja mani neuzrunā. Bet vajadzētu zināt… Es patiesi viņiem vēlu visu labu. Viņiem kādreiz ir spilgtas asociācijas, lai gan mani kādreiz atbaida tas, ka pašreiz ir mode un jaunie maksā nodevas, ka dzejolis bez rupjiem vārdiem vai vismaz līķa smakas vai atkritumiem - tas nav nekāds dzejolis. Katrā ziņā kaut kas tāds ir jāieliek. Tas laikam no Rietumiem nāk. Ka tikai tad cilvēks runā droši, ja viņš visus nenosaucamos vārdus var saukt vārdā.
Kāda jūs pati bijāt kā jauna dzejniece, kad gājāt uz leģendārajām Mirdzas Ķempes dzejas konsultācijām. Jaunajiem vienmēr ir raksturīgi kaut ko mainīt savādāk.
Jā, lūk. Mainīt savādāk, tas gan mums nebija raksturīgi.
Ieplūdāt tradīcijā?
Mēs ieplūdām iepriekšējā dzejas tradīcijā, kur mēs smēlāmies, ko ļoti mīlējām - savus klasiķus Bārdu (Frici - red.), kurš nebija godā, Kārli Skalbi, tos visus, kurus mēs no bērnības jau bijām drusciņ jauduši, ar kuriem bijām piedzimuši. Tā atsauce uz pagātni. Ar ko Peters (Jānis - red.) ienāca? Ar to, ka viņš tik ļoti izjuta Latvijas pagātni un spēja ieaust šodienā. Tas «pret» bija bezcerīgi. Tās sajūtas ņēma ārā.
Visus krājumus pirms iespiešanas lasīja preses komiteja, un tajā bija baigie tipi. Tāds Mihailovs. Viņš jutās tik varens, jo viņš bija maziņš un tur viņš dabūja atspiesties. Par literatūru viņam nebija nekādas nojausmas. Viņi to nemīlēja. Viņi lasīja nevis dzeju, bet tekstus. Ā, tas ir aizdomīgi - tā rinda neder, tā rinda neder, tā. Bet ja no dzejoļa izņem rindu… Dzejai nedrīkst taisīt sekciju. Es biju izsaukta uz šo komiteju ar vienu Māra Čaklā krājumu, kurš bija jau gatavs un nodots ražošanā, un viņi sāka ķidāt - tas neder, tas neder. Es ņemos skaidrot - nē, tas nav tā, no dzejas viedokļa tas ir tā. Kaut ko izdevās apstrīdēt, bet kur neizdevās, diemžēl bija jāizņem viss dzejolis.
Vai jūsu skatījumā Cēzara un Sondores attiecības Rolanda Kalniņa filmā Elpojiet dziļi (1967, pēc Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā motīviem) ir precīzi fiksētas?
Jā, bet varēja būt vēl asāk. Vietām iznāk pamuļķīgi. Jo arī toreiz visu vēl nevarēja pateikt līdz galam. Bet ir runāts ap šo problēmu, un arī tas jau neizgāja cauri (filmu cenzūra aizliedza - red.).
Vai tas nenoveda pie pašcenzūras?
Kaut kādā mērā - jā. Ja gribēju, lai man iznāk krājums, jau pati sāku domāt, ko es lieku iekšā, jo tas jau neizies cauri. Var jau būt, ka tā piedomāšana notika pat rakstot, jo mēs jau tikām tā audzināti. Kaut gan jāsaka, ka mūsu skolotāji vidusskolā bija burvīgi. Viņi jau nerunāja tajā ideoloģijas valodā. Tā bija mūsu paaudzes laime - ka mūsu mācītāji bija cilvēki, kas paši bija citādi audzināti. Un mēs to sapratām.
Man, par laimi, ir izdevies tā nodzīvot, ka man neviens no ģimenes nav aizgājis bojā karā, neviens nav izsūtīts. Varbūt arī tāpēc es neesmu tik disidentiska. Kaut kā liktenis ir pažēlojis. Bet es to zināju, redzēju. Izsūtīja mīļus skolotājus, paņēma skolēnus. Cilvēks jau nav tik dumjš, viņš dzīvo vidē. Es sapratu, ka es nevaru rakstīt tiešā veidā pret izsūtīšanu. Bet tā smeldze jau paliek. Un vēlēšanās kaut ko pateikt par dzimteni un tālumu...