Ne visiem ziema patīk. To pārdzīvot palīdz atmiņas par dienvidu zemēm, par siltu jūru, krāsainām puķēm. Tā var raksturot Eduarda Miheloviča gleznas, kas līdz 5. februārim skatāmas Kalnciema kvartāla mākslas galerijā Rīgā izstādē Dienvidu melodija.
Kas ir Dienvidu melodija? Tas ir skatiens uz dienvidu zemēm pie Vidusjūras - Itāliju, Grieķiju. Tā ir Izraēla, arī vasaras iespaidi Garciemā, Liepājā. Skatiens ir no ziemeļu zemes un līdz ar to nedaudz abstrahēts. Pāreja no realistiskā attēlojuma uz abstrakto un atpakaļ ir Eduarda «jājamzirdziņš», kaut arī viņa aizraušanās ir plenēra glezniecība. Koki un ģeometriskie elementi ainavā ir pastāvīgas tēmas viņa darbos. «Cenšos gleznās ne tikai parādīt ainavas reālistisko fiksāciju, bet arī savas sajūtas,» izstādes nosaukumu atšifrē E. Mihelovičs. «Mana interpretācija ir tā melodija, kas vienai ainavai var būt dažāda.»
Pirms pievēršanās glezniecībai Eduards darbojies melnbaltās fotogrāfijas žanrā, un arī tad šīs tēmas viņam bija centrālās. «Man vairs nav mērķa izteikt kādas lietas «būtību», jo mēs dzīvojam bezgalīgu formu pasaulē. Tomēr parādīt realitātes dažādos slāņus, ne tikai vizuālo izskatu, bet arī iekšējo skatienu - tas gan. Apvienojot vienā gleznā reālistiskos un abstraktos elementus, es apvienoju realitāti un savas pārdomas par to. Tīra stilizācija šķiet pārāk atsvešināta. Vijīga līnija, brīva plūsma, kas mijiedarbojas ar abstrakto formu - tā veidojas mana interpretācija, melodija,» stāsta autors, kurš sevi vēl nedēvē par mākslinieku, bet ir ceļā uz to.
E. Mihelovičs ar gleznošanu nodarbojas vairāk nekā 10 gadu. Sācis studēt Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla nodaļā, mākslas izglītību papildinājis RTU arhitektūras bakalaura programmā. Viņš aizrāvies ar melnbalto foto, bet ikdienā ir IT pasaules pārstāvis - programmētājs. Kā pats saka: «Ar glezniecību it kā esmu mainījis mediju, bet stāsts jau ir par to pašu, jo arī manās fotogrāfijās ir daba - koki, ūdens.»
Eduards mākslā nav gājis tradicionālo ceļu caur akadēmiju, bet glezniecības prasmes papildinājis dažādās privātstudijās un plenēros. «Mācījos pie Arnolda Plauža, Kārļa Dobrāja, Eduarda Grūbes. Braucu uz plenēriem,» stāsta Eduards un atzīst, ka viņam izdevies savienot nesavienojamo - ikdienā uzturoties datoru pasaulē, aizrauties ar glezniecību. Viņam padomā jau ir nākamā izstāde. «Man izstāde ir kā atskaites punkts. Kad parādu savus darbus citiem, pēc tam ir atkal prieks sākt radīt ko jaunu, var sākt atkal no balta audekla.»