Ogotāju darbs. Es daudzus pazīstu, jo dzīvoju te turpat trīs gadu desmitus. Cilvēki kā cilvēki, «mīl dabu» un dievina ogošanu, tikai nezin kāpēc man jāvāc viņu iztukšotās pudeles un maisiņi, kurus viņi rītā piepildītus jaudā atstiept uz purvu, bet vakarā tukšus mājup aiznest vairs nespēj.
Varbūt piemēslošana ir veids, kā padarīt apkārtni sev draudzīgāku? Dzīvnieks, nonākot nepazīstamā vietā, kur jūtas nedrošs, iezīmē teritoriju. Vieni skrāpē koku mizu, citi kasa zemi, vēl citi urinē un atstāj ekskrementu kaudzītes. Tas ir sava veida pieraksts. Apčurājis svešas sētas stabu, suns to ir padarījis sev draudzīgāku. Dažreiz cilvēkā uzvar dzīvnieks. Pirms armijas strādāju par krāvēju būvmateriālu noliktavā. Būvdarbu vadītājs kolektīvā nebija autoritāte. Vīri viņu atklāti sūtīja «dillēs». Reiz no rīta, ienākuši ģērbtuvē, celtnieki izbrīnā sastinga. Būvdarbu vadītājs, iepriekšējā vakarā būdams kunga prātā, savu pašapziņu stiprinādams, istabas vidū bija atstājis kaku čupu. Varbūt ogotāji, izmētājot atkritumus purvā, cer iebaidīt vilkus un arī stiprina savu pašapziņu? Tuvojas vasara, un es lūdzu, lai tā nebūtu dzērvenēm labvēlīga, jūs jau saprotat, kāpēc. Citu atstāto mēslu vākšana mūsu valstī padarīta par goda lietu. To apliecināja Lielā talka ar prezidenta piedalīšanos. Vai nebūtu laiks piemēslošanu padarīt par negoda lietu?