Braucamā stiga, kā to dēvē Latvijas valsts meži (LVM), atrodas vairāku simtu metru attālumā no dabas lieguma Pāvilostas pelēkā kāpa. Pāvilostas pašvaldība ar LVM finansiālu atbalstu iecerējusi stigu padarīt par iecienītu skriešanas un slēpošanas trasi vietējiem iedzīvotājiem, par labi izbraucamu ceļu makšķerniekiem un atpūtnieku pievilināšanas objektu ziemā. Lai to īstenotu, daļu ceļa iecerēts nobērt ar skaidām, otru daļu - ar granti, izveidot nelielu grantētu automašīnu stāvlaukumu, tuvumā novietot pāris soliņu, galdu un atkritumu urnu. Tomēr vietējie dabas aizstāvji neļauj piemirst pērnā gada Satversmes tiesas (ST) spriedumu, kurā norādīts uz pelēkajai kāpai piegulošu teritoriju īpašiem izmantošanas nosacījumiem un ierobežojumiem un Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas (VARAM) konceptuālo atbalstu Zaļkalna mežam noteikt vietējās nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statusu.
Tikai uzbērt granti
Pašvaldības vadītājs Uldis Kristapsons uz jautājumu par ceļa būvniecību asi norāda, ka mežā jau ir iebraukāta stiga un tas, ko paredzēts darīt, ir uzlabot tās segumu. Pašlaik pusceļā uzstādīta zīme, kas liedz braukt tālāk, taču zīme netiekot ievērota un braucēji ceļu tik un tā izmanto. Tam, ka ceļa labiekārtošana var palīdzēt sakārtot infrastruktūru, piekrīt arī pelēkās kāpas dabas aizsardzības plāna izpildi pārraugošajā Dabas aizsardzības pārvaldē. Tās Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Ērika Kļaviņa skaidro - ja ir ceļš bez zīmes un skaidri redzams dabā, tādu var izmantot un braukt. No cita skatpunkta uz to raugās biedrības Zemes draugi pārstāve Guna Grimsta - izveidojot ceļu un stāvlaukumu, slodze uz teritoriju palielināsies. Bioloģe Lelde Eņģele uzsver, ka būtiski ir skatīties uz ceļa lietderību un ko tas nes līdzi - uzbērt granti neesot nekas slikts, bet ir risks, ka var palielināties apkārtnes izbradāšana un piesārņojums.
Latvijas Dabas fonda (LDF) izstrādātajā Pāvilostas pelēkās kāpas dabas aizsardzības plānā ieteikts nodrošināt Zaļkalna meža masīvam atbilstošu aizsardzību, piemēram, kā dabas pamatnei, kā vietējās nozīmes īpaši aizsargājamai dabas teritorijai, veidojot bioloģiski, vizuāli un kultūrvēsturiski vienotu - kompleksu - dabas teritoriju. Šādi tiktu domāts par kāpas un tai piegulošo teritoriju integrālo veselumu, skaidro Ieva Rove, kura pašlaik strādā LVM, bet savulaik LDF viņas vadībā tapa kāpas dabas aizsardzības plāns. LDF pašvaldībai un toreizējai Vides ministrijai ieteica Zaļkalna meža masīvu noteikt par buferjoslu Pāvilostas pelēkajai kāpai. Pērn VARAM vēstulē pašvaldībai pauda atbalstu LDF ierosinājumam izdarīt grozījumus Pāvilostas novada teritorijas plānojumā, noteikt vietējās nozīmes īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu Zaļkalna mežam un paredzēt tādu izmantošanu, kas nav pretrunā ar blakus esošās kāpas aizsardzību.
«Tas ir pierādīts - ja izveido labiekārtotu vietu, tā piesaista cilvēkus. Šajā gadījumā jautājums ir par apjomu - ja tas nemainās, ietekme var būt pat laba. Tas nav ideālais variants, bet ir normāls,» skaidro I. Rove. Pašlaik apmeklētāju ir maz, bet raizes varētu rasties, ja to skaits būtiski pieaugs.
Satversmes tiesa, pērn izskatot lietu par Pāvilostas teritorijas plānojumu, spriedumā norādīja, ka īpaši izmantošanas nosacījumi un aprobežojumi var attiekties ne tikai uz pašu kāpu, bet arī uz tai piegulošajām teritorijām. Kā skaidro Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP), krasta kāpu josla, kas tiek stingri aizsargāta, ir 300 metru plata, savukārt piecu kilometru platumā ir Baltijas jūras aizsargjosla, kur dažādās vietās var būt atšķirīgi saimnieciskās darbības ierobežojumi. «Domāju, ka ceļa uzlabošana nav saistīta ne ar krasta kāpas, ne jūras aizsargjoslas saimnieciskās darbības ierobežojumiem,» uzskata Ē. Kļaviņa.
Mājiņa meža vidū
Interesanti, ka līdz ar stāvlaukumu ceļš nebeidzas - pēc pāris minūšu gājiena tas nonāk pie privātas teritorijas ar koka māju Kurzemes sēta, kas pieder kādai privātpersonai un ko 2002. gadā atbildīgā ministrija atzinusi par nelikumīgi uzbūvētu. Šī daļa stigas atrodas privātajā teritorijā, un to uzlabot nav pašvaldības plānos. Domas vadītājs smej, ka mājas īpašnieks diez vai priecāsies par uzlabotu tuvējo ceļu un tā staigātājiem, kuru skaits līdz ar projekta īstenošanu varētu pieaugt. Tomēr G. Grimsta ir nobažījusies, ka lielākais labums no grantētā ceļa būs tieši privātmājas iemītniekiem, nevis citiem iedzīvotājiem. Turklāt privātmājai nav pieslēgta elektrība, un sākotnējā individuālajā meža apsaimniekošanas plānā, ko izstrādājuši plānotā ceļa teritorijas īpašnieki LVM, paredzēts arī trases apgaismojums līdz stāvlaukumam. Tā kā LVM apgaismojuma ieceri nefinansēs, pašvaldība nu sakās no tās atteikties, tajā pašā laikā piebilst: «Ja kādu Eiropas naudu dabūsim, tās varētu būt zemās lampiņas.»
Dodoties no paredzētās stāvlaukuma vietas līdz jūrai, ātrākais ceļš mērojams cauri privātajai meža teritorijai vai ar līkumu cauri LVM īpašumam. Aizsargjoslu likumā nav paredzēts, ka zemes īpašniekam būtu jāļauj piekļūt jūrai cauri viņa īpašumam, ja vien tas nav paredzēts teritorijas plānojumā. Līdz ar to ir risks, ka īpašnieks var liegt no stāvlaukuma pa taisnāko taku doties uz pludmali. LVM Dienvidkurzemes mežsaimniecības vadītājs Olafs Jākobsons norāda uz vietējās varas apgalvojumu, ka pieejamība jūrai tur ir. Tomēr, skatoties kartē, viņš atzīst - no stāvlaukuma līdz jūrai īsākais ceļš ved pāri privātajai teritorijai.
Ne projektēts, ne rēķināts
Kā noprotams no pašvaldības un LVM teiktā, par ieceri sākts runāt pērn - LVM piedāvājuši pašvaldībai veikt rekreācijas iespēju uzlabojošu projektu. Pašvaldība, protams, tam labprāt piekritusi un nākusi ar projekta priekšlikumu, kas ietver arī minēto ceļu un stāvlaukumu. Individuālais apsaimniekošanas plāns izstrādāts, piedaloties vairākiem LVM pārstāvjiem un vietējai varai.
Savukārt publiskā apspriede nav bijusi un arī netiek plānota. Līdz ar pērnā gada ST spriedumu šeit nav spēkā esoša teritorijas plānojuma, un pašvaldībā patlaban noris darbs pie jauna. «Šis pilnīgi nav saistīts ar teritorijas plānojumu. Ceļš ir esošs,» skaidro U. Kristapsons un piebilst, ka pērn rudenī notika plānā paredzēto darbību saskaņošana ar novada un pašvaldības pārstāvjiem. Iebildumu neesot bijis. Cita versija ir G. Grimstai - dabas pārstāvji nav bijuši uzaicināti, tomēr, uzzinot par sanāksmi un ierodoties uz to, viņa vērsusi uzmanību uz ST spriedumu un VARAM vēstuli par īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusa noteikšanu Zaļkalna mežam.
Lai gan iecere par projektu radās vēl pērn, LVM šā gada budžetā nebija paredzējuši finansējumu tās īstenošanai. «Pašlaik tas ir tikai nodoms, un vēl nav ne projektēts, ne rēķinātas iespējamās izmaksas,» norāda O. Jākobsons. Tuvākais laiks, kad ieceri varētu realizēt, ir nākamais gads, kura budžets tiks plānots rudenī. «Mums patiesībā tur nevajag neko. Man nav vēlēšanās būt pa vidu vietējiem kašķiem,» atzīst LVM pārstāvis. «Nav jau tā, ka mēs negribam neko, citas iniciatīvas ir ļoti labas,» piebilst G. Grimsta.
Stīvēšanās ap būvniecību Pāvilostas pelēkajā kāpā sākās vēl 90. gadu beigās, kad tika uzbūvēta Kurzemes sēta, ko Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2002. gadā atzina par nelikumīgu. Turpinoties cīņai, 2007. gadā valdība, par spīti pašvaldības iebildumiem, noteica kāpai dabas lieguma statusu.
«Galvenā problēma ir tā, ka Latvijā netiek kontrolēta ne pašvaldību lēmumu atbilstība normatīvajiem aktiem, ne ST spriedumu izpilde. Tas tiek darīts tikai tajos gadījumos, ja atbildīgās valsts institūcijas saņem sūdzību par atsevišķiem gadījumiem,» uzsver G. Grimsta.