Aptiekas saimniece, verot durvis, gan smagi nopūšas - zemā apgrozījuma dēļ pērnā gada decembrī viņa bija spiesta aptieku aizvērt. Nav cilvēku, kas nāktu te iepirkties, turklāt blakus pagastā Taurenē atvērta jauna aptieka. Arī Ingrīda, kura te nostrādājusi 36 gadus, tagad kā farmaceite strādā Taurenes aptiekā. Bet viņas sirds pieder Dzērbenei, šai vecajai mājai, kurā Ingrīda arī dzīvo, ar savu mākslinieces talantu un mīlestību pret visu skaisto padarot apkārtējo vidi par fascinējošu vietu, kur gribētos atgriezties.
Dzīvē viss mainās
Ingrīda Siliņa ir dzimusi Alojā. Bērnību un skolas gadus pavadījusi aiz Polārā loka. «Gada vecumā vecāki mani aizveda līdzi uz Krieviju. Tēvs bija kapteinis, pēc tam strādāja hidroceltniecības jomā. Gan tēta, gan mammas senči nāk no Sāremā. Tēvs stāstīja, ka mana vecvecmāte latviski nav runājusi, tikai igauniski, arī mans vecvectēvs bija igaunis. Tēvam bija tante, viņa Rīgā Lietišķās mākslas vidusskolā pasniedza ādas apstrādi - viņa stāstīja, ka mums puse radu esot Sāremā. Es esmu latviete. Kad Severomorskā pabeidzu vidusskolu, atnācu studēt uz Rīgu,» stāsta Ingrīda, viņa turpina: «Pēc Medicīnas institūta beigšanas nebija, kur dzīvot. Rīgā dzīvokļus nedeva. Vīrs tolaik strādāja RAF un arī Jelgavā nebija sava kaktiņa. Gāju tolaik uz Galveno aptieku pārvaldi, prasīju, kur būtu darbs ar dzīvokli. Piedāvāja nākt uz Dzērbeni vai Dikļiem, tas bija 1980. gads. Atnācām ar vīru uz Dzērbeni.»
Ingrīda rāda fotogrāfijas - vienā, 1934. gada fotogrāfijā redzams kādreizējais pirmskara laiku aptiekas īpašnieks Fricis Spunde, otrā - Ingrīdas bijusī kolēģe Biruta Zēgnere, kura te sākusi strādāt tūlīt pēc kara un nostrādājusi līdz pensijai. «Maza kadru mainība bija šīs aptiekas veiksme. Kad Spundem aptieku atņēma, kolēģīte Biruta te strādāja vienīgā, bēniņos viņa saglabāja visas aptiekas lietas,» stāsta Ingrīda.
Viņa vēl nesen bēniņos atradusi 1939. gada farmācijas likumu, par kuru šķēpi tiek lauzti vēl šobaltdien. Te ir 1926. gadā izdotā visas Latvijas telefongrāmata, valdības un ministru tālruņus ieskaitot; vecās, 1917. gadā rakstītās signatūras; receptūras grāmata un pat 1899. gada aptiekas parādu grāmata ar toreizējo aptiekas apmeklētāju uzvārdiem, kuri iepirkušies uz parāda. Lielākoties gan visi savus parādus dzēsuši, bet Ingrīda atceras, ka reiz aptiekā bija ienācis kāds kungs, kuram radi no Dzērbenes puses. Pašķirstījis šo grāmatu un smaidīgs uzelpojis - viņa radinieks parādu atdevis.
«Kad sapratu, ka aptieka vairs izdzīvot nevarēs, aizgāju uz kapiem pie Spundītes, palūdzu viņam: «Piedod, nu, nevaru vairs. Nevaru.» Nav vairs šeit cilvēku - vecos aizved uz kapiņiem, jaunie dodas uz ārzemēm. Tagad viss ir citādi. Viss dzīvē mainās. Daudzus vēsturiskus aptiekas piederumus esmu atdevusi Farmācijas muzejam, bet ko darīt tālāk ar šiem - nezinu,» atzīstas Ingrīda.
Ak, šīs trakās krāsas!
Ik pa laikam Ingrīdas Siliņas aptiekā iegriežas tūristi, arī skolēnu grupiņas, kuriem tad Ingrīda var stundām stāstīt, kā savulaik taisītas zāles: «Šķidrumus veda no Rīgas reizi ceturksnī ar smago mašīnu - aptiekāram bija jāizdomā, cik daudz vajag trīs mēnešu patēriņam. Un laukiem jau nedeva to, ko aptiekārs gribēja vai pasūtīja. Bet bija interesanti strādāt - ar pulverīšiem, ar mikstūrām. Cilvēki nāca pēc padoma, viņi zināja, ka var nākt jebkurā laikā, arī brīvdienās, arī pēc darba laika.»
Farmaceite atceras, ka savulaik - tieši kā rāda vecajās latviešu filmās - uz aptieku nākuši «pēc zālītēm govij, zirgam un pie reizes arī vecaimātei pret galvassāpēm». Ingrīda kādreiz blociņā pierakstījusi kuriozākos zāļu nosaukumus dzērbeniešu tautas valodā - korvalolu saukuši par karnevālu, citramonu par citronomu, līdz beidzot aptiekārei pašai bijis jāsāk aizdomāties, kāds tad ir pareizais citramona nosaukums.
Izstaigājam aptiekas pircēju zāli, tad asistentu istabu. Kopā ar virtuvīti un noliktavām aptiekas telpas ir 100 kvadrātmetru plašas. Tagad vienā no tām stāv Ingrīdas stelles - viņa ir brīnišķīga rokdarbniece, auž skaistus deķus košās, dzīvespriecīgās krāsās. «Savulaik ļoti gribēju mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā, bet es nepratu zīmēt. Nu, nemaz! Tikai pēc gadiem, kad sastapu mākslinieci Lilitu Postažu, viņa man teica, ka zīmēt var iemācīt jebkuru, bet man jau bija par vēlu,» atzīstas Ingrīda.
Viņai jau kopš jaunības paticis adīt. Laikos, kad trim bērniem grūti bija veikalos nopirkt drēbes, Ingrīda apadījusi mazos un pati sevi. Iemācījusies arī šūt, lai gan sākumā šūšana šķitusi kā ķīniešu ābece. Kad Ingrīdai apritēja 55 gadi, viņa iemācījās braukt ar auto un ieguva autovadītājas tiesības. Drīz pēc tam apguva aušanas mākslu. «Man patīk šīs trakās krāsas - jo košāk, jo labāk,» atverot lādi ar segām un deķiem, dzirkstošu prieku pauž audēja. Pat šūpuļkrēsls Ingrīdai padevies krāšņs kā dienvidu pasakās. «Man patīk aust, bet nav laika. Patīk salikt kopā zaļos toņus, zilos, sarkanos, rozā. Pagasts mums, Dzērbenes rokdarbniecēm, piešķīra telpas, tur tiekamies - ziemā aužam, mācāmies liet sveces, pērļojam, apgleznojam zīdu. Darām radošas lietas. Vēl gribu sev noaust tautiskos brunčus. Dēlam uz kāzām noaudu segu, un man ir tāds sapnis - saviem septiņiem mazbērniem noaust katram pa segai, lai paliek par piemiņu. Beidzot man ir arī divas mazmeitiņas, līdz šim bija tikai futbolisti,» priecīgi lepna ir Ingrīda.
Dārziņš un daba priekam
Ingrīdai būs 67 gadi - vai plāno iet pensijā? «Ja godīgi - gribas! It īpaši vasarā - viss zied, visapkārt ir skaisti. Ziemā te stirnas staigā gar logiem. Mēs viņas barojam, katru vakaru ejam uz kalniņu, spainītī nesam burkānus, ābolus. Dārziņā man aug viss - kartupeļi, burkāni, zirņi, sviesta pupiņas. Viss, ko vajag. Kliņģerītēm, lauvmutītēm, matiolām, puķuzirnīšiem, lilijām - tām katrā dārziņā noteikti jābūt. Priekam,» smaida Ingrīda. Pagaidām viņa vēl nedosies pensijā.
Taujāju, vai šeit, Dzērbenē, cilvēks uz vecumu var justies laimīgs un mierīgs? Varbūt seniores mākslinieciskajām izpausmēm vairāk iespēju būtu Rīgā? «Uz Rīgu es negribu. Ja tikai pensija būtu cilvēcīgāka, es būtu laimīga. Te ir tik skaisti - to nevar izteikt vārdos. Rīgā ziemā sniega vairs nav, bet te ir kā gleznā. Man patīk ziemā pagalmā tīrīt sniegu - vai, kā patīk! Un sniega te ļoti daudz. Man nekad nav garlaicīgi, es nepazīstu tādu vārdu, un man ir žēl laiku tērēt nelietderīgi, piemēram, sēžot internetā. Internetā paskatos tikai to, ko vajag darba lietām vai paskatos filmas, paklausos saistošas lekcijas, piemēram, par pasaules reliģiju vēsturi. Ar suni eju uz Vēveru mežu, ar riteni braucu. Vasarā eju peldēt uz kādu no ezeriem. Nē, man tiešām nav garlaicīgi,» uzsver Ingrīda.
Taujāta par novērojiem kā seniori izturas pret medikamentu patēriņu, pieredzējusī farmaceite ir strikta: «Esmu stingri pret bezjēdzīgu zāļu patēriņu. Nevajag to visu! Ir jāatrod zelta vidusceļš un zāles jālieto samērīgi. Es pati zāles nelietoju gandrīz nemaz. Protams, kaļķīti vajag un zivju eļļu vajag, bet noteikta kursa veidā. Dažiem senioriem zāles ir kā mānija - tiklīdz iet uz beigām, steidzas uz aptieku. Vispār es nesaprotu cilvēkus, kuri sūdzas, ka paravējuši dārzu un visas maliņas sāp, prasa tableti. Protams, ka sāpēs, bet tas taču pāries!»
Ingrīda uzskata - laimīgu vecumdienu formula slēpjas spējā rast sevī mieru un harmoniju: «Citi domā - atnāks uz laukiem un būs tas miers. Nē, tā nav. Tas miers sevī jāatrod pašam. Ja cilvēks pats ir uzvilkts un ģenerē problēmas, tās būs arī meža vidū.»