«Nekomfortablās» drāmas
Šo izvēli nenosaka vis formāli parametri - abi režisori ir austrieši, abi - Kannu un citu prestižu kinofestivālu favorīti ar krietnu balvu bagāžu, abi jau iecelti teju dzīvo klasiķu kārtā un, jā, nenoliedzami talantīgi un jūtīgi sava amata meistari, lai cik radikāli atšķirtos abu filmēšanas maniere (Haneke priekšroku dod dramaturģiski rūpīgi pārdomātiem, labā nozīmē teatrāliem kinoinscenējumiem, Zeidls savukārt strādā kvazidokumentālā kinematogrāfa manierē, kur jēgas dramatisms rodas dzīves plūsmas šķietami nejaušajās detaļu konfrontācijās). Pat ne līdzīgo tēmu loks, par ko vēsta šīs jaudīgās, savā nesaudzīgajā skatījumā uz, kā smejies, dzīves/realitātes miesu šokējoši «nekomfortablās», kaut arī galu galā elēģiskās drāmas. Abas filmas tik tiešām vieno netīkami, kaitinoši atklāta, dziļa un smalka mīlestības dažādo formu analīze ar kino un abos gadījumos nenoliedzami spēcīgas aktierspēles līdzekļiem. Hanekes filmā tā ir mīlestības neizbēgamā tikšanās ar nāvi divu laulāto draugu ilgās kopdzīves finālā, sirmo mīlētāju pārim būdamam «iesprostotam» Parīzes dzīvoklī, Zeidlam - stāsts par mūsdienās populāru izklaidi - pārtikušu Rietumu pasaules mietpilsoņu seksa tūrismu uz jaunattīstības zemēm kaut kur ellē ratā Āfrikā, fikss gadījuma sakars par lētu naudu, kas pāraug savus «utilitāros» neķītros mērķus, un… starp balto, kompleksaino pusmūža tūristi un viņas iekāres objektu - melnādainu jaunekli - dzimst jūtas, kas varētu saukties par mīlestību (ko nu?). Tomēr, tomēr.
Fakts, ka «mazā» Austrija piegādā aktuālajā kinoscēnā divus titāniska mēroga un renesansiskas radošās skrupulozitātes jaudas kinorežisorus, kā Zeidlu un Haneki, «uzprasās» meklēt kādus metafiziskākus motīvus, kāpēc tas noticis. Un manā fantāzijā sāk virknēties visi tie leģendārie «kultūras rēgi», kas Austriju un Vīni padara tik enerģētiski pievilcīgu un spēcīgu, pat ja konkrētie režisori nemaz nav «Vīnes iedzimtie». Benija video, Klavierskolotājas, Apslēptā, Baltās lentes, Vilku stundas un citu drūmo stāstu sacerētājs Haneke dzīvo ceļā starp Parīzi un Vīni, bet Zeidls, kā pats to asprātīgi formulējis, vispār «mīt nekurzemē», jo atrodas filmēšanas procesā divdesmit piecas stundas diennaktī un viņam mājas ir visa pasaule, kurā ir ko nofilmēt. Piemēram, pēc senāko Vīnes priekšpilsētu iemītnieku un viņu dažādo kaislību vivisekcijām tapa filmas Suņu dienas, Dzīvnieku mīlestība, Jēzu, tu zini, Modeļi, nesenā Ukraiņu prostitūtu likteņstāstu izpēte atrodama kinodarbā Imports/eksports, bet nākamajai Zeidla filmai Paradīze «saradās» tik daudz safilmēta materiāla, ka viens darbs pārtapa kinotriloģijā par divām māsām un vienas meitu - jau ir Paradīze. Mīlestība un Paradīze. Ticība, taps - Paradīze. Cerība.
Kā te lai neatceras vīnieti psihoanalīzes tēvu Zīgmundu Freidu un viņa iedibināto «Vīnes psihiatrijas skolu», kurš, šķiet, pirmais postulēja, ka spēcīgu mākslu rada mūsu, t. i., mākslinieku, zem/virs/bezapziņā slēptie dēmoni, kurus tikai vajag sapurināt un palaist pasaulē? Kā lai te neatceras un nepiemin Austrijas, Vīnes un Zalcburgas biezo kultūrslāni ar šo karalisko un impērisko, gadsimtos lepno un bagāto pilsētu «ģēniju inkubatoru», kas pasaulei dzemdinājis Mocartu, Franku Vēdekindu, Robertu Mūzilu, Francu Grillparceru, Franci Šūbertu, Gustavu Klimtu, Oskaru Kokošku, Egonu Šīli, Arturu Šnicleru, Stefanu Cveigu, Leopoldu Zaheru-Mazohu, Maksu Brodu, Francu Kafku, Tomasu Bernhardu, Pēteru Handki, Georgu Trāklu, Elfrīdi Jelineku, Paulu Cēlanu, Oto Vāgneru, Eliju Kaneti, Raineru Mariju Rilki, Hābsburgu majestātisko varenību pilīs, alejās, ielu «ringos», laiski morbido Vīnes secesiju un pārmērā politizētos Vīnes akcionistus, teātra paradīzi Burgteātri un… arī pirmo psihiatrisko pansionātu pasaulē, kā arī fascinējoši baismās kinematogrāfiskās bildes no pasaules zelta kinoklasikas. Tur Vīnes kanalizāciju tuneļos un kloākās, naksnīgi spokainajā ielu labirintā, Prātera atrakciju parkā klimst šaubīgas morāles personāži no Kerola Rīda «nuāra» Trešais cilvēks (1948), uzzied un iznīkst koncentrācijas nometnes seksuāli paverdzinātās gūsteknes un fašistu uzrauga kaislību romāns no Liliānas Kavāni ģeniālās filmas Nakts portjē (1974), krīt klaudzot durvis aiz Izabellas Ipēras sadomazohistiskās pianistes skolmeistares «moku kambara» - Vīnes konservatorijas - filmā Klavierskolotāja (2001)… Un beigu galā - apkaunojošo spaidu «koķetēriju» ar Sarkano armiju, kas Austriju plānoja par septiņpadsmito padomju republiku vēl desmitgadi pēc kara.
Filma - vilkate
Austrijas un Vīnes «mentālais mantojums», ar ko sasūkušās te dzimušo, augušo, skoloto «bezapziņas» poras, ir tūkstošiem freidisku pašizziņas seansu viela, masa un augsne. Jo sevišķi radošiem gariem. Varbūt tieši «indīgais», postošais un vilinošais Vīnes dekadences gaiss, smārds ļauj tulkot, interpretēt, skaidrot Hanekes filmu Amour ne tikai kā «līdzpārdzīvojuma un līdzjūtības pilnu, humānisma ideāliem atbilstīgu stāstu par mīlestību», kuru uz ekrāna virtuozi izspēlē vecmeistari Žans Luijs Trentiņāns un Emanuela Riva, bet arī kā fizioloģiski atbaidošu story par agoniju, kas tuva un mīļa cilvēka nāvi padara par lēnu, mokošu un absolūti neizbēgamu slīdēšanu pretī ārprātam? Par uzticību mīlestībai kā sava veida nenovēršamu neprāta formu? Kā stāstu - konstatāciju, ka tieši mīlestība liek cilvēkiem sajukt prātā un noskatīties tuvāko nāves agonijā ar savdabīgu baudu? Mīlestības loģiskā fināla forma - nāve.
Arī Ulriha Zeidla etīde, kuru vieglprātīgi varētu nodēvēt par stāstiņu «no atpūtnieku dzīves» (vidusmēra vāciete/ austriete dodas uz Āfriku, lai brīvlaikā papriecātos ar melnādainiem vīriešiem - visai lētu prostitūtu lomās, līdz beigās seksa partneri «mainās lomām» - un tā arī neatbildēts paliek jautājums, kurš kuru te izmanto?), tuvplānā izrādās filma - vilkate. Zeidls desakralizē ne tikai valodu (partneri lietišķi apspriež visu ar seksa fizioloģiju saistīto) un ķermeni, miesu - kailie un gluži «prozaiskie» miesas tuvplāni spēj šokēt pat pieredzējušu skatītāju. Režisors norauj jelkādu romantikas plīvurīti no jēdziena «mīlestība» un «jūtas», lai beigu galā apliecinātu - tieši šīs pāris «cilvēciskās kvalitātes» ir tās, kuras uz pasaules ir nepiedienīgā mazākumā. Bet - bez kurām cilvēka un cilvēces eksistencei nav nekādas jēgas. Jā, mīlestība ir slimības forma, kas mūs padara dzīvus. Rada mūs par to, kas mēs esam. Jā, mīlestība ir ceļš nevis uz, bet - prom no elles. Noliedzot apliecināt - Zeidlam un Hanekem tas sanāk godīgi. Pat ja cilvēks viņiem filmās ir/izskatās kas sīkāks, egoistiskāks un vārāks par dzīvnieku.