Tik barga ziema, vai esat slimotājs?
Nē! Vispār pēdējos 15 gadus neesmu slimojis. Arī zāles nelietoju, bet šad tad, kad ir nogurušas balss saites, dzeru B vitamīnu, ko parasti lieto sportisti muskuļu tonusa atgūšanai. Arī balss saites ir muskuļi. Gribētos, lai tādas ziemas kā šī ir katru gadu. Galvenais, lai tīra ceļus. Vasarā man obligāti ir meža apmeklējumi, ziemā šādām aktivitātēm nesanāk laika. Mežā nevar iebraukt, kupenas. Bet tas ir ārkārtīgi svarīgi, ja reizi nedēļā varu atļauties stundu vai divas elpot meža smaržu. Ērces? Tās tik ātri nepiesūcas, iznāc no meža un pārbaudi sevi. Viena gan bija iekodusi, izvilku, aizvedu pārbaudīt, bet inficēta nebija. Pēc tā gadījuma potējos.
Vismaz reizi gadā eju pie ārstiem un veicu sava organisma tehnisko apskati. Man ļoti labs piemērs ir tēvs. Tiklīdz viņam kaut kas notiek, viņš iet pie ārstiem un saremontē savu mehānismu, tā teikt - lai ilgāks darbības laiks. Arī es uzskatu, ka par vainām labāk zināt visu un savlaicīgi. Tagad gan esmu iedzīvojies muguras problēmās, jo mans laiks, kas saistīts ar profesionālo darbību, iedalās divās daļās. 70% no tā pavadu ceļā - vilcienā, automašīnā. Reizēm, lai aizbrauktu uz koncertu Krievijā, ceļā pavadu trīs dienas, normāli neizguļos, šad tad kārtīgi nenomazgājos. Traks var palikt. Muguras dēļ eju pie fizioterapeita, būs jāiet arī uz baseinu.
Kādi ir jūsu ēšanas paradumi?
Tur jau tā lieta, ka ne vienmēr varu nopirkt labu ēdienu, esmu sabojājis arī vēderu. Dažreiz vilcienā pilnīgi neko nevar iegādāties. Prasu pavadonim - vai kaut ko var nopirkt? Nē, nekā neesot. Reiz arī tējas nebija, automāts salūzis. Viņam bija tikai šņabis. Man nebija variantu, tās bija manas vakariņas, vēl snikera batoniņš, kas bija kabatā - varēju vismaz aizmigt. Krievijā, braucot ar vilcienu, vienīgā iespēja nopirkt ēdienu ir stacijās no tantiņām. Viņas maisiņos viskautko tirgo. Toreiz tā braukāju divus mēnešus. Reiz uzdūros vistai, tā tad arī bija pēdējā mīna manam kuņģim. Tagad, ja man jāizvēlas ēst kaut ko ne pārāk kvalitatīvu vai neēst vispār, izvēlos neēst. Atbraucis mājās, gāju pie ārstiem, mediķi piekāra pie lielā zvana, dzēru spēcīgas antibiotikas. Šādos mežonīgos apstākļos nevaru izdzīvot ilgi, tāpēc taisu pauzes. Padzīvoju nedēļu Latvijā, tad dodos prom. Nākammēnes atkal braucu. Vai esmu apmierināts ar šādu dzīvi? Neesmu! Labprāt pelnītu un strādātu tepat, bet jāsaka paldies Dievam, ka varu aizbraukt un nopelnīt iztiku ģimenei.
Dusmojaties uz valsti?
Nē, mīlīši, sākam katrs ar sevi. Krīze ir labākais, kas ar Latviju 19 gados noticis, jo dzīvojām izšķērdīgi. To, ko nevarējām 19 gadu laikā izdarīt paši, piespiež krīze. Arī Jānis Stībelis ir atbrīvojies no daudzām neefektīvām lietām. Esmu samazinājis grupu. Lai padarītu sevi efektīvu, uztaisīju dažādas programmas.
Jūsu dziesmas ir optimistiskas - Es tikai smejos. Tāds esat arī dzīvē?
Tad, kad man ir depresīvāks noskaņojums, nāk ārā pozitīvi teksti, jo izeju meklēju dziesmās. Mans pirmais impuls rakstīt ir egoistisks - radīt dziesmu, lai sevi uzmundrinātu. Tikai pēc tam, kad esmu sevi uzmundrinājis, saprotu, ka ar šo tekstu varu uzmundrināt arī kādu citu.
Jums ir dīvainības?
Ekspresijas, trakuma viļņi. No mierīgā latvieša, ziemeļnieka varu pārtapt arī par trakojošu gruzīnu. Reiz Azerbaidžānā notika festivāls. Parasti, iebraucot citā valstī, ir mēģinājums, bet tur - kāds mēģinājums?! Jābrauc uz banketu! Izrādījās, ka tas ir furšets ar vīnu un melnajiem ikriem. Līdzko apsēžos, sāk skanēt mūzika, un nāk azerbaidžāņu dejotāji. Vienā mirklī ne alkoholisko dzērienu, ne kādu citu vielu iespaidā sajutu, ka man vajag iet un dejot. Metos dejā, visi pārsmējās. Lai gan koncertam nebija ierastā mēģinājuma, tas bija labs. Pirms lieliem, atbildīgiem koncertiem jūtu stresu. Tomēr nogurums un ikdienas rutīna to mazina, bet tas nav labi, jo adrenalīns palīdz koncentrēties, ir vairāk atdeves.
Kā sev kaitējat?
Ar alkoholu. Esmu niekojies ar cigaretēm, man patīk tabakas smarža. Reizi trīs mēnešos pa kādai «nošauju» no draugiem smēķētājiem, kompānijās gribas paturēt rokās, patīk, ka kūp, iekšā gan nevelku. Šad tad lietoju arī ūdenspīpi.