Īpašnieks sagadīšanās pēc
Muižas īpašnieks Valdis Jākobsons stāsta, ka daudz kas viņa mūžā noticis it kā nejauši - arī Blankenfeldes iegāde. 20 gadu viņš strādājis Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, pēc tam 20 gadu bijis farmācijas uzņēmuma Grindeks vadītājs. Muižu viņš pirmoreiz apmeklējis 1998. gadā, bet tad vēl doma to nopirkt nav bijusi. Tikai 2007. gadā, kad beigušās darba gaitas, V. Jākobsons nolēma dzīvi saistīt ar Blankenfeldi.
Toreiz moderni bijis muižās ierīkot spa centrus. Sākotnēji domāts rīkoties līdzīgi, taču krīzes dēļ šī iecere pačibēja. Ar laiku izveidojās pārliecība, ka jāatjauno muižas vēsturiskais profils. Blankenfelde nav pildījusi reprezentatīvas vai izklaižu funkcijas, bet bijusi saimnieciska vienība - te aktīvi ritējusi lauksaimniecība, lopkopība, augļkopība. Tā nu muižā izveidota ražotne, kur top ekoloģiskas sulas, sīrupi un citi dabīgi gardumi. V. Jākobsons stāsta, ka šodien uzņēmējdarbība un ražošana ir viņa prioritāte: «Tā ir mana stingra pārliecība - nevar uztaisīt kaut ko greznu un sēdēt un priecāties par to. Ir jābūt kaut kādam pamatam.»
Atjaunot tā, kā reiz bija
Muižas aizsākumi ir precīzi dokumentēti - 1426. gadā 6. martā šī vieta starp Svētes un Platones upi tika izlēņota grāfiem Medemiem. Pēc tam šeit dzīvojušas citas ievērojamas muižnieku dzimtas. Muiža var lepoties ar kādu interesantu faktu - Blankenfeldes kungu mājā 1804. un 1805. gadā divas reizes pa nedēļai uzturējās trimdā dzīvojošais vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII.
Muiža ir labās restaurācijas paraugs - katrs solis šeit ir pārdomāts, lielu vērtību piešķirot tam, lai muižas mūsdienu versija nebūtu pārāk tāla no vēsturiskās. Ar Eiropas fondu palīdzību nesen atjaunoti parka celiņi, maksimāli pieturoties pie to oriģinālā izskata un izvietojuma. Lai arī dažas ēkas pabeigtas tikai pērn, bet citas vēl gaida savu kārtu, šī vieta jau piesaista tūristus. Nupat atjaunota arī kalpu jeb vārtu māja, kur plānots ierīkot konferenču telpu un restorānu Pie Luija. Tajā pasniegtajam ēdienam būs autentiska senatnes garša, jo tas tiks gatavots uz dzīvas uguns manteļskurstenī, kas šeit atradies jau no laika gala. Šādi pagatavotas maltītes kopā ar muižā ražotajiem gardumiem varēs nobaudīt Blankenfeldes muižas svētkos jau rīt, 26. septembrī. Svētku laikā varēs apskatīt muižas apkārtni, zvanu muzeju, piedalīties zvanu apgleznošanas darbnīcā un baudīt koncertu ar lielisku mūziķu uzstāšanos.
Spoks - tikumības sargs
Pašreizējā kungu mājā, kas celta 1743. gadā, vislabāk saglabājusies greznā parādes zāle. Tā ir daļēji restaurēta, tomēr balles te rīkot vēl nevar, jo sliktā stāvokli ir telpas grīda. Daļēji atjaunotie krāšņie sienas gleznojumi un graciozās koka vītņu trepes liek iztēlei lidot laikā: uz pagātni, kad zāles dēļus mina augstdzimuši ļaudis, vai uz nākotni, kad telpa atkal atgūs savu spozmi.
1924. gadā zemes reformas laikā muiža tika nacionalizēta, un līdz 1970. gadam te bija veco ļaužu pansionāts. Tā iemītnieku istabiņas vēl šodien apskatāmas kungu mājas augšstāvā, kur katrs logs ierāmē muižas parka zaļo skaistumu. Visvairāk muiža cieta pēc tam, kad pansionāts tika likvidēts, - tā laika iemītnieki nav spējuši novērtēt ēku vēsturisko vērtību un nodarījuši tām postījumus. Šobrīd kungu māja gaida paziņojumu par jauno budžetu, kas tiks piešķirts vēstures pieminekļu atjaunošanai. Nākotnes plānos ietilpst velvēto pagrabu atjaunošana, jumta remonts un ēkas pārkrāsošana. V. Jākobsons nezina, kad to visu izdosies īstenot, un atzīst, ka restaurēt vēsturisku ēku ir daudz grūtāk, nekā uzbūvēt jaunu.
Kad kāpju pa spirālveida trepēm, muižas saimnieks brīdina: «Kāpt tikai tad, ja nav bail, jo tur mīt spoks.» Marķīzs de Visla Blankenfeldē ieradies kopā ar Luija XVIII delegāciju, bijis slimīgs un tepat arī nomiris. Par laimi, marķīzs esot labs spoks, kas sargā jaunu pāru tikumību - ja puisis ar meiteni stājas sakaros pārāk ātri, spoks nākot un protestējot.
Noslēpumainais plūškoks
12 hektāru plašajā parkā ir daudz interesantu koku, ko apvij dažādas leģendas. Pie teju 400 gadu vecā oša muižas baronam paticis dzert savu rīta kafiju. Pastāv uzskats, ka zem varenā koka, kura apkārtmērs ir četri metri, aprakts zelts. Te ir arī Annas jeb Mīlestības aleja, kuras leģendai gan ar mīlestību sakara maz - muižkundze esot iestādījusi vienu liepu par katru vīra sānsoli.
Tomēr parka karalis ir ārēji necilais plūškoks. V. Jākobsons stāsta, ka, pirmoreiz tīrot teritoriju, neviens vēl nav zinājis, ka šeit aug tik vērtīgs koks. Tas gan vairāk atgādina krūmu - iespējams, tādēļ sākumā kļūdas pēc izcirsts. Laimīgas sagadīšanās dēļ saknes palikušas un plūškoki nav aizgājuši bojā. Plūškoks ir izvēlīgs un Latvijā sastopams salīdzinoši reti. Vācijā un Austrijā tas tiek vērtēts ļoti augstu un pat saukts par Svēto koku. Blankenfeldē plūškoks jūtas kā mājās jau vairākus gadsimtus, un viens no muižas produkcijas lepnumiem ir tā ziedu un ogu sīrupi. Tie esot ļoti veselīgi, bet jādzer ar mēru. Izmantojam iespēju šo vietējo eksotiku nodegustēt - sīrupi nelīdzinās nekam iepriekš garšotam, ja nu vienīgi kādam tropu auglim.
Zvani no visas pasaules
Pirmā restaurētā Blankenfeldes ēka ir vāgūzis jeb stallis, tā pirmajā stāvā ir zvanu muzejs ar 500 eksponātiem no visas pasaules. Tā gan ir tikai puse no kolekcijas, ko V. Jākobsons veidojis vairāk nekā 30 gadu. Vecākajiem zvaniem esot vairāk nekā 200 gadu, bet daudziem skaidrs izcelsmes gads nav zināms - tie pirkti antikvariātos ārzemēs, kad pārdevējam ar pircēju nav bijis kopīgas valodas.
Šeit apskatāmi no durvju un vēja zvaniem līdz pat galda zvaniem un gongiem. Pārsteidzoši ir zvanu dažādie izmēri, formas un materiāli - no metāla, stikla, porcelāna. Gadu gaitā V. Jākobsons daudzus vērtīgus zvanus saņēmis arī dāvanā. Zvanu muzejā pieejama kāda radoša aktivitāte - porcelāna zvanu apgleznošana. Darbnīca piemērota kā lieliem, tā maziem - reiz nodarbībā piedalījusies pat kāda ģimene četrās paaudzēs. Valdis Jākobsons vēlas panākt, lai muižā būtu ko darīt visos gadalaikos. Par savu enerģiju un uzņēmību viņš pateicas gēniem - viņa vecaistēvs bijis zemnieks ar lielu lauku saimniecību un veikalu. Muižas saimnieka nākotnes plāni ir diži, bet tos visus piepildīt nav viegli. Taču arī šobrīd, kad muiža atrodas krustcelēs starp pagūto un iecerēto, ir aizraujoši vērot tās atdzimšanas procesu. «Dzīve ir skaista un interesanta, kamēr tu pats savu iespēju robežās tādu to veido. Nonākot seniora statusā, vajag atrast jaunus izaicinājumus, kā dzīvi padarīt aizraujošu un pilnvērtīgu. Man tas ir izdevies Blankenfeldes muižā,» saka V. Jākobsons.