Latvijai vajag ne tikai naudu, Latvijai vajag arī zināšanas un tehnoloģijas.
Labi, bet kā ar tās avotiem?
Pilnīgi noteikti avoti ir būtiska lieta, bet es teiktu, ka investīciju naudas apjoms šobrīd ir svarīgāks nekā avoti. Es domāju, ka mums ir būtiski panākt vismaz mūsu kaimiņvalstis investīciju piesaistes jomā. Igaunijai pilnīgi noteikti ir veicies labāk. Mums arī redzams kaut kāds pieaugums, tomēr nepietiekams.
Kurās jomās?
Es domāju, mums jārēķinās ar to, ka, kamēr vien valdība nespēs spert kaut kādus būtiskus soļus, primāri investīcijas virzīsies tajās jomās, kur jau mums ir pietiekamas spējas. Kokrūpniecība, pārtikas rūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, pakalpojumu, viesmīlības un tūrisma joma, tranzīts un loģistika. Es patlaban nesaredzu lielu varbūtību, ka mēs varētu piesaistīt būtiskas investīcijas jomā, kurā mums nekā nav.
Ir pieaugušas Krievijas investīcijas. Vai ir kāds brīdis, kad no Krievijas investīcijām vajadzētu uzmanīties?
Šīs jomas, kurās no Krievijas investīcijām vajadzētu uzmanīties, ir diezgan skaidri definētas. Tā, protams, ir enerģētiskā neatkarība. Ir absolūti skaidri definēts nosacījums, ar kuru Latvija no Eiropas Savienības puses var dabūt finansējumu sašķidrinātās gāzes termināļa īstenošanā. Tie nevar būt līdzšinējie piegādātāji. Es ceru, ka es neizstāstīju kaut ko, ko nedrīkstēja, bet ir skaidrs uzstādījums - Gazprom nepielaist pie šā projekta, lai būtu diversifikācija piegādātāju ķēdē.
Vai, ņemot vērā Eiropas ekonomikas stagnāciju, kaut kādā veidā būtu jāmaina eksporta struktūra? Ko jūs ieteiktu uzņēmējiem, kur meklēt primāros eksporta tirgus?
Jāsaka tā, ja salīdzina Latvijas eksporta tirgus struktūru ar kaimiņvalstīm, mēs pat pašreizējā neskaidrajā kontekstā varam justies samērā labi. Mūsu eksporta struktūra ir labāk diversificēta, nekā tā būtu Lietuvai un Igaunijai. Igaunijai ir lielāka atkarība attiecībā pret Skandināviju, Lietuvai ir lielāka atkarība tieši no Krievijas, Polijas. Latvijai ir viss iepriekšminētais plus vēl diezgan daudz citu lietu.
Kā jūs vērtējat visstraujāk augošās ekonomikas - Ķīnas - faktoru? Ko Latvija no tā varētu iegūt?
Te ir divas atbildes. Viena atbilde - pasaule, citi mūsu tirdzniecības partneri uz Ķīnu šobrīd sāk skatīties citādi nekā līdz šim. Kādreiz Ķīna bija pasaules rūpnīca, patlaban rodas jautājums, vai reizēm nav vērts kaut ko ražot arī pašiem, tepat tuvumā.
Otra atbilde ir, ka Ķīnai galvenā šaurā vieta ir mūsu apjomi. Mēs pilnīgi noteikti interesējam Ķīnu kā viens no daudzajiem noieta tirgiem, tai pašā laikā kā piegādātājiem tā situācija ir sarežģītāka, galvenokārt tieši apjomu dēļ.
Ekonomikas ministrijā tapis Latvijas enerģētikas stratēģijas projekts. Vai no jūsu puses tajā gaidāmas kādas korekcijas?
Pirmās atsauksmes no nozares zinātājiem ir pozitīvas, bet tas, ko es noteikti gribētu darīt, ko es darīšu ar jebkuru daudz maz būtisku iniciatīvu, ko Ekonomikas ministrija virzīs, ir nopietni diskutēt ar ieinteresētajām pusēm.
Jūsu viedoklis, par kuru punktu būtu vērts diskutēt?
Varētu uzsvērt, ka mums ir jāatrod līdzsvars starp gala tarifu cenu un primārās energobilances struktūru. Cik mēs nodrošinām atjaunojamos energoresursus, cik no tiem ir pašu ražoti, un cik tas viss beigās izmaksā - tas ir pamatjautājums. Kādu cenu mēs varam un gribam atļauties maksāt par savu zaļumu un savu energoneatkarību.
Bet vai vilciens jau nav aizgājis? Ministrija jau sadalījusi lērumu kvotu zaļās enerģijas ražotājiem, kuru liela daļa slēpjas ofšoros un kuri, iespējams, gribēs papildu tarifu.
Nākot uz šo ministriju, mani brīdināja, ka tieši šādi ir riski, ar kuriem jārēķinās. Manuprāt, kvotu sistēma savu ekonomisko efektivitāti nav pierādījusi. Ne velti deklarācijā ir teikts, ka mēs centīsimies no šīs kvotu sistēmas atbrīvoties.
Bet ko jūs darīsiet ar izsniegtajām?
Juridiski šobrīd paust viedokli, kā tas ir izdarāms, es nevaru, dodiet man nedaudz laika iepazīties sīkāk ar situāciju, taču katrā ziņā no kvotu sistēmas ir jāatsakās.
Jūs jau esat paudis, ka tūkstošiem bezdarbnieku jāliek pie darba, akcentējot tieši ilgstošā bezdarba problēmu. Kādā veidā?
Mūsuprāt, ar «mūsuprāt» domājot cilvēkus, kas ir strādājuši pie Zatlera Reformu partijas programmas, un šis priekšlikums ir atradis savu ceļu arī valdības deklarācijā - labākais veids, kā risināt ilgtermiņa bezdarbu, ir nodot pārapmācību uzņēmēju rokās, proti, darīt to darbavietās kā in-job training. Teiksim, mācības darbavietā. (Publiski izskanējis piedāvājums ilgstošajiem bezdarbniekiem uz laiku piemērot 100% sociālā nodokļa atlaides - red.)
Patlaban bezdarbnieku pārkvalifikāciju lielā mērā finansē Eiropas Savienība. Vai ir prognozējams, ka būs atbalsts?
Vai tas būs iespējams, es šobrīd nevaru pateikt.
Bet vai tās nevarētu tikt uzskatītas par subsidētām darba vietām, kas varētu kropļot darba tirgu?
Nu, kā jau es minēju, šādi jautājumi tiks diskutēti. Primāri ar pašām darba devēju organizācijām.
Bet jums taču jābūt pietiekami skaidrai bildei, pirms to izvirza kā mērķi?
Ziniet, skaidra bilde veidojas no tā, ka tiek noskaidroti iesaistīto pušu viedokļi, panākta vienošanās par to, kas visiem ir pieņemams. Pilnīgi noteikti nebūs tā, ka kāds ziloņkaula tornī kaut ko prātā ieņems un spītīgi to stums cauri neatkarīgi no tā, ko citi domā.
Kādu jūs saredzat Latvijas darba tirgu nākotnē? Vai būs nepieciešams vērienīgs darbaspēka imports?
Es neko jaunu nepateikšu. Atkārtojot vairāku ekonomistu, demogrāfijas pētnieku tēzi, ka, neatgūstot no Latvijas aizbraukušos iedzīvotājus vai neiesaistot izlases veidā mums vēlamo darbaspēku no citām valstīm, nekāda vērienīga izaugsme ilgtermiņā pie mums vienkārši nav iespējama. Ja mēs vēlamies paplašināt savas ekonomikas apmērus, tad citu variantu, kā selektīvi iesaistīt darbaspēku no ārvalstīm, es vienkārši neredzu.
Kad būtu laiks, kad par to ir jāsāk domāt?
Tagad! Tagad ir tas laiks!
Bet valdības deklarācijā par to nav ne pušplēsta vārda.
Te ir tautas ataudzes veicināšana kā pirmais solis. Es domāju, ka jebkura sabiedrība loģiski izvēlas vispirms izmēģināt realizēt uzdevumus ar saviem resursiem un tikai pēc tam kā plānu B izvēlēties imigrāciju.
Krīzes sākumposmā, kad bija diskusija devalvēt latu vai iet konsolidācijas ceļu, kurā pusē jūs bijāt?
Tas ir atkarīgs, kurā informācijas laukā jūs atrodaties.
Bet es jautāju par jums.
Situācijā, kad es darbojos uzņēmēju pusē, man bija dalītas jūtas. Tad, kad es nonācu banku sistēmā (sāka strādāt Swedbank - red.), teiksim, guvu citu skatījumu uz finanšu tirgu, es vairāk nosliecos uz to, ka nevajag devalvēt. Jo tā brīža politiskajā situācijā ar to parādsaistību struktūru, kas tajā laikā Latvijā bija, es neredzēju to kā labāko risinājumu.
Kas, jūsuprāt, nav kārtībā ar iekšējo konkurenci Latvijā, kur jūs redzat problēmas?
Ar iekšējo konkurenci? Tirgus izmērs.
Un ko mainīt?
Patērētāju informētība - tas ir tas, kur pilnīgi noteikti ir jādarbojas, un patērētājs ir jāizglīto vairāk, sākot no finanšu pratības un beidzot ar tīrām ekonomikas pamatzināšanām. Realitātē mēs vērojam, ka, ekonomistu valodā runājot, mūsu patēriņš ir neelastīgs. Respektīvi, viņš ir spējīgs, kā lai saka, pieņemt cenu, kam citā tirgū patērētāji nepiekristu.
Jūs gribat teikt, ka mūsu patērētāji par daudz šķiežas ar naudu?
Mūsu patērētāji nekritiski izturas pret cenu. Vēl viena lieta, kas pilnīgi noteikti ietekmē šo, un tā ir tīrākā Ekonomikas ministrijas kompetence, ir Konkurences padomes kapacitāte. Tā pilnīgi noteikti būtu pelnījusi saņemt vairāk resursu…
Jūs daudz atbildat: varbūt tā, varbūt - tā, mēs konsultēsimies. Kas ir tās lietas, kurās jūs pats jūtaties stiprs, par kurām jūs varat teikt - man ir viedoklis?
Es negrasos darboties kā tiesnesis, bet drīzāk, es teiktu, kā konsensa administrators. Tajā brīdī, ja industrijas nevar vienoties, nevar vienoties saprātīgā laikā vai ja laika nav, tad, protams, ministram ir jāpieņem lēmums, ievērojot Latvijas nacionālās intereses. Jomas, kurās man ir pilnīgi skaidrs savs viedoklis? Nu, tādu ir daudz…
Nosauciet trīs.
Pirmkārt, jaunās nozaru politikas veidošana. Es esmu pārliecināts, ka Latvijai ir vajadzīga valsts veidota nozaru politika, tikai tai būtu jābalstās nevis uz nozaru uzvarētāju definēšanu, bet uz labvēlīgu apstākļu radīšanu nozarēm, kuras grib un ir gatavas attīstīties. Vienkārši atbildot, man ir pārliecība, ka pats nozīmīgākais, kas ir nepieciešams uzņēmējdarbības attīstībai, ir vienādi spēles noteikumi.
Otrs punkts. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas uzņēmējdarbības vides lielākā problēma starptautiskā konkurencē ir darbaspēka nodokļi, tur mēs esam iepakaļ Lietuvai un Igaunijai. Ir jāpārceļ līdzsvars no darbaspēka nodokļiem uz citām nodokļu grupām.
Trešā lieta, par ko es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, neraugoties uz man bieži izteikto piezīmi «bet mums taču nav naudas», ir virkne lietu, ko ir iespējams izdarīt bez būtiskas naudas, kas ļautu mūsu uzņēmējdarbības videi kāpt augstāk tajos pašos Doing Business vai GCI reitingos.
Piemēram?
Nu, piemēram, turpināt vienkāršot juridiskus procesus tai pašā investoru aizsardzības jomā vai vienkāršot tās pašas būvatļaujas, kuras mums šobrīd definētas kā vājas jomas.
Jūs pieminējāt vienādus spēles noteikumus. Visiem? Nedalot, vai vietējais vai ārvalstu uzņēmējs?
Jebkurai valstij jārūpējas par saviem uzņēmējiem.
Tā ka nav vienādu spēles noteikumu?
Manā sirdī ir pilnīgi cita attieksme pret vietējo uzņēmējdarbību.
Sirdī vai politikā?
Ir virkne starptautisku saistību, kas mums ir jāievēro attiecībā uz uzņēmējdarbības vidi. Tas ir jāievēro. Tai pašā laikā ir lietas, kurās var sniegt saprātīgu atbalstu savām industrijām.
Jūs pats veikalā, ja jums ir izvēle - lētāks Polijas produkts vai dārgāks Latvijas produkts -, ko jūs izvēlaties?
Es izvēlos lielākoties Latvijas preci.
Lai arī dažkārt dārgāku?
Lai arī bieži dārgāku vai lielākoties dārgāku.