Noprotams, ka festivālā gribējies parādīt vairāk mūzikas, nekā krīzes apstākļos varēts atļauties koncertus. Divi tik apjomīgi opusi, turklāt ievadīti ar trim F.Mendelszona-Bartoldi a cappella psalmiem (kas bija M.Sirmā un kora interpretācijas ģeniāla virsotne), gāja jau pāri uztveres «sarkanajai līnijai». Līgas Celmas jaundarbs Jaunu bausli es jums dodu sākas daudzsološi, taču forma «izšķīst». Iepretim spilgtiem, smalkiem atradumiem (cik daudz nianšu un krāsu izdabūts no dabiskās netemperētās skaņurindas!) un kora kā instrumenta izjūtai - vienkāršots mūzikas vēstures zināšanu pārcēlums (gregoriskā monodija un divbalsīgais organums, austrumnieciskie bizantiešu dziedājumi) un vienmuļi, garlaikojoši kora čukstu/runas posmi. Dzīvs, aizraujošs lasījums Haidna Nelsona mesu atklāja izaicinošā duālismā starp garīgo un laicīgo. Klausīties gan labāk ar acīm ciet, jo solisti: viens ar šlipsi, otrs - bez, trešā - baznīcai neiederīgi atkailināta.
Vērtējums: 3 no 5
Pirms koncerta vislielāko interesi raisīja gaidāmā iespēja klausīties latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojumu. Saņēmu vilšanos - Līgai Celmai piemītošā tieksme uz teatrālismu ievērojami saturīgāk izpaužas laicīgajā, nevis sakrālajā jomā. Komponiste vēlējās aptvert pārāk daudz teksta, caur ko garie ilustratīvie posmi ar dažādos pasaules nostūros aizgūtiem skaņu motīviem bija fons bezgalīgi garam plikam teksta lasījumam. Kopumā klausītājs saņēma mazāk informācijas nekā no tīra teksta bez mūzikas. Ja tas būtu veltījums Taveneram, varētu saprast autores mēģinājumu tiekties uz sakrālu kinematogrāfiskumu un mistiku, taču kā veltījums Plakidim tas bija vienkārši bezsaturīgs. Diemžēl vilšanos sagādāja arī M.Sirmā piedāvātais Haidna mesas vecmodīgais un pompozais lasījums - var būt dažādas interpretācijas, taču šajā gadījumā gan mūziķu pārmērīgais skaits, gan tieksme uz atskaņojuma grandiozitāti bija nepārvarams šķērslis ceļā uz Haidna mūzikas objektīvo vēstījumu. Vislabākais bija koncerta ievadā skanošie Mendelszona psalmi - teicami nodiriģēti, izcili nodziedāti. Bravo korim par kvalitāti un izturību!
Vērtējums: 5 no 5
Lielisks festivāla noslēgums! Labi izveidota programma: starp diviem šedevriem - pasaules pirmatskaņojums. Jau F.Mendelszona trīs psalmi korim a capella skanēja ar pacēlumu, nesa mieru un dzidrumu un lika domāt par to, cik šauri ir mūsu priekšstati par Eiropas mūzikas bagātību. L.Celmas lielās formas darbs paņēma ar svaigumu, nesamākslotām pozitīvām emocijām un pārliecinošu iekšēju attīstību. Gaišais mistiskais kolorīts, virstoņu uzbūves akordi, vietām austrumnieciskā, ornamentālā melodika, pārliecinoša kora un orķestra iespēju izmantošana veicina klausītāju interesi un ļauj secināt par autores talantu un augsto profesionālo līmeni. J.Haidna Mesa ir īsts brīnums, pieskaitāma pie Eiropas kultūras virsotnēm. Dramatisms, spēks, Dieva gudrība un žēlastība, aizraujoša polifonija, izteiksmes smalkums - viss prasa no izpildītajiem maksimālu atdevi un meistarību. Un tā arī bija. Solisti, koris, orķestris - visi līmenī! Īpaši jāslavē M.Sirmā muzikalitāte, enerģija un entuziasms.
Vērtējums: 3 no 5
Koncerts bija jūtami viengabalaināks un saistošāks atskaņojuma kvalitāšu nekā izvēlētā repertuāra ziņā. Māra Sirmā vadītais Valsts akadēmiskais koris skanēja tembrāli piesātināti un emocionāli bagātīgi, diriģenta veidotās interpretācijas ļaujot uzlūkot kā profesionāli pārdomātas, muzikāli izteiksmīgas un radoša brieduma apzīmogotas. Arī orķestra spēlei piemita pietiekami plašs noskaņu un izjūtu spektrs, mākslinieciska stabilitāte un skanējuma atraisītība. Iepriekš rakstītais, arī pašas mūzikas satura piepildījuma ziņā, visvairāk attiecināms uz J.Haidna Nelsona mesas lasījumu (pārliecinošajā solistu kvartetā visspožāk izpaudās Inga Šļubovska); Mendelszona protestantiski objektīvie un cildenie psalmi nenesa īpaši daudz pārsteigumu, bet Līgas Celmas jaundarbā uzrunāja vien ievads, pēdējā dramatiskā kulminācija un fināla izlīdzinājums. Festivāla izskaņa ar daudzkrāsainākām niansēm un stilistiski neordināru vēstījumu diemžēl neizcēlās; emocionāla saviļņojuma, sajūsmas un aizrautības tomēr pietrūka.#