Pirmo reizi lasot Egila Levita piedāvāto Satversmes preambulu, radās iespaids, ka tā ir mazliet «panacionāla». Mūsdienu arvien globālākajā pasaulē vārdu salikums «latviešu nācija» skan kaut kā nepiedienīgi. Šķiet, ka kuru katru brīdi ap stūri varētu parādīties kalsns vīrs ar mazām brillītēm uz degungala un ar bīdmēru sākt mērīt pieres. Tāds bija pirmais iespaids. Taču tas mainījās, lasot paša autora komentārus un redzot, kādas mēslu lavīnas sāka velties pāri Levita labi domātajam tekstam.
Publiskajā telpā visskaidrāk sazīmējamas, šķiet, divas kritiķu frontes - liberālā un Saskaņas centra (SC) fronte. Tās varētu arī uzskatīt par tādiem kā latviešu nacionālisma dabiskajiem antipodiem, tāpēc to kritika pamatā nav pārsteidzoša. Taču pārsteidzoši ir tas, kā šie kritiķi izprot latviešu nacionālo apziņu. Vieniem tā ir sabiedrības dalīšana cilvēkos un necilvēkos, citiem - latvieša fašistiskās dabas izpausme.
Pirmām kārtām jau Levits per se tiek nostādīts vienā rindā ar hitlersveicienu dodošajiem vislatviešiem. Tas, kas nopietni domā, ka ar terminu «latviešu nācija» varētu būt domāta tautas asinsradniecība, jau pats savā pamatā laikam ir samaitāts. Brīžiem pat rodas sajūta, ka mums, latviešiem, par savām nacionālisma izpausmēm būtu jāizpērk kāda vaina vai vismaz jānokaunas. It kā katrā pašapzinīgā latvietī mājotu maziņš fašists, kurš tik vien gaida preambulas apstiprināšanu, lai varētu sākt rīkot darba nometnes nācijas nepiederīgajiem. Šķiet, ka latvieša pašapziņa tiek uztverta par kaut ko tādu, kam nedrīkst ļaut brīvu vaļu, jo sekas var būt neprognozējamas.
Levita piedāvājums, protams, nav nevainojams, un tajā, visticamāk, vēl tiks veiktas izmaiņas, taču paralēli saturiskām iebildēm ir izskanējuši argumenti preambulu vispār neieviest. Piemēram, pagājušās nedēļas Sastrēgumstundā SC deputāts Andrejs Elksniņš pauda, ka, lasot stenogrammas, viņš nonācis pie secinājuma, ka Satversmes tēvi nolēmuši preambulas funkcijas piešķirt pirmajam teikumam, tāpēc jauna preambula nemaz neesot vajadzīga. Pēc Elksniņa domām, esot jāpievēršas svarīgāku jautājumu risināšanai un preambula pati par sevi vienā dienā neko nemainīšot.
Kritika nekad nav bijusi nepārliecinošāka. Te gan jāpiebilst, ka SC argumentācija ir bijusi salīdzinoši piesardzīga un drīzāk juridiski pamatota, necenšoties apstrīdēt Latvijas valsts veidošanās pamatus. Citādi tas ir bijis liberālajā flangā, kas uzmeties par Latvijas radīšanas mīta atmaskotāju un sācis apšaubīt, vai Lāčplēša ausis tiešām bijušas spalvainas un vai latviešu tautu vispār drīkst saukt par tautu.
Kaut kā žēl latviešu jau tā traumētās pašapziņas, kas nekādi nespēj atbrīvoties no padomju laikos uzliktā fašisma zīmoga.