Tie retie (diemžēl) latviešu lasītāji, kuri pēdējā laikā pārlapojuši Latvijā iznākošos laikrakstus krievu valodā, ir noteikti ievērojuši, ka krieviskuma histērija un antilatviska retorika tur sasniegusi teju vai kritisku temperatūru. Tāda sajūta, ka notiek gatavošanās kādai, gandrīz vai pēdējai, izšķirošajai kaujai. Kad šajās dienās jautāju kādam man pazīstamam krievu uzņēmējam, kas īsti notiek, viņš man atbildēja ar pret jautājumu - vai tad tu pats nesaproti? «Kad tad, ja ne tagad?» tālāk skaidroja mans sarunbiedrs. «Savu politisko eliti jūs (t. i., latvieši) esat veiksmīgi sačakarējuši (samērā neprecīzs krievu valodā pateikta vārda tulkojums!) nemitīgajās savstarpējās «razborkās», jūs veiksmīgi iznīcināt savus ietekmīgos un bagātos cilvēkus (cik nu vispār jums to bija), jūs vispār esat nodarbināti viens ar otru, un sabiedroto mūsu vidū jūsu problēmiņu risināšanā nav. Laiks pienācis rīkoties mums… Mums tikai jādabū visi krievi pie vēlēšanu urnām. Šim mērķim visi līdzekļi labi.» Tajā skaitā laikam arī biedēšana ar to, ka kāds zilacains latvietis, ņemdams piemēru no Norvēģijas «varoņa», izies ielās un sāks šaut krievus (avīzē Čas).
Pirmā reakcija uz tādiem tekstiem, protams, tīri dabiski ir emocionāls sašutums - ak, viņi tādi un šitādi. Var, protams, arī sodīties un žēloties par Maskavas spalvaino roku, un, iespējams, tam ir savs pamats. Bet var arī aizdomāties. Latvieši neapstrīdami Latvijā ir valsts nācija. Bet tas nozīmē ne tikai privilēģijas. Galvenokārt tas nozīmē pienākumus. Pienākumus skaidri formulēt valsts attīstības mērķus un organizēt to sasniegšanu. Un vēl - pienākums motivēt citas valstī dzīvojošās tautības līdzdarbībai, motivēt tās būt par sabiedrotajiem. Vai šī iespēja ir palaista garām, un kad tas notika? Kad mēs nepamanījām, ka sākumā nelielais un vecišķais 9. maija svinētāju pūlītis pie Atbrīvošanas pieminekļa sāk pārvērsties vērienīgā vidējās un jaunākās paaudzes saietā? Kad mēs spītīgi izlikāmies neredzam, ka latvieši un krievi dzīvo pilnīgi dažādās informatīvās telpās? Kad mēs iedevām tribīni revolucionāram Lindremanim, izvirzot, bet nespējot atrisināt līdz galam valodas jautājumus krievu skolās? Vai arī pirms 10. Saeimas vēlēšanām, kad pāris nedēļu pirms balsošanas valdošā partija Vienotība, nobijusies, ka nebūt ne tik daudzi vēlētāji izprot un atbalsta V. Dombrovska ekonomisko politiku, steigā izvilka vienmēr tik labi nostrādājušo lozungu «krievi (Urbanovičs) nāk!».
Var jau būt, ka vēl viss nav paspēlēts. Mūsu latviešu politiķiem jāsāk vismaz ar mazumiņu - šad tad jāielūkojas Latvijas krieviski rakstošajā presē. Un ne jau tādēļ, lai pēc tam paustu savus atspēkojumus latviešu presē un sacenstos savā starpā par spilgtāko sašutumu - atkal latviešu presē un latviešu auditorijas priekšā. Jo - krievi nenāk. Viņi sen jau ir šeit, turklāt vismaz trešā daļa no Latvijas iedzīvotājiem.