Lai gan sauklim «Esam tuvāk nekā Šveice» šodien ir diezgan nelāga pieskaņa, nevar noliegt, ka Latvijas banku sektors (jādomā, ka ar politiskās varas atbalstu) arvien centies piedāvāt drošas un interesantas aktīvu izvietošanas iespējas turīgiem cilvēkiem «no austrumiem». Rīgas kā specializēta finanšu centra ideja krietni pieklususi (jo sektoram ir citi jautājumi, krietni būtiskāki), tomēr pati ideja par draudzīgu pretimnākšanu kapitāliem no bijušās PSRS šodienas elitēm joprojām dzīva (piemēram, kā uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret ieguldījumiem).
Savukārt tāds visnotaļ cienījams un pieredzējis politiķis kā Igaunijas ekspremjers un pašreizējais aizsardzības ministrs Marts Lārs ir nesaudzīgs: Latvija atšķirībā no Igaunijas savulaik apzināti ļāvusi valstī ieplūst Krievijas «melnajam kapitālam», kas savukārt novedis pie korupcijas palielināšanās («ar melno naudu iet melni cilvēki ar melnu dvēseli»). Cik pamatota ir Lāra kritika? Vispirms jāpiebilst, ka Igaunijas bankas patiešām rezervētāk izturējās pret «austrumu» izcelsmes naudu (kaut vai tāpēc, ka ātrāk nonāca skandināvu ietekmē), toties loģistikas, ostu nozarē Krievijas kapitāls Igaunijā bijis tikpat rosīgs kā Latvijā. Tomēr galvenā problēma ir tā, ka mūsdienās kapitāls ir tik mobils, ka tas var ienākt valstī arī caur Vīni, Londonu vai ASV un rezultātā var izrādīties tikpat puspelēks un viegli smakojošs kā pārskaitījums no Iževskas vai Astanas. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijai nav jācenšas izvairīties no šaubīgas izcelsmes kapitāla, tomēr, saprotot to tikai ar bijušo PSRS teritoriju, cēlais mērķis sasniegts netiks.