Elektrības cenas
Armēnijā augusta sākumā stājās spēkā jauni, par 16,7% augstāki elektroenerģijas tarifi, un paziņojums par to ieviešanu pirms tam bija izraisījis plašus protestus valsts galvaspilsētā Erevānā.
Sākotnēji Krievijas vērienīgajai energokompānijai Inter RAO piederošais uzņēmums Armēnijas elektrotīkli (AET) prasīja tarifu palielināšanu par 40,8%, tomēr valsts Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija secināja, ka attaisnota ir tikai tarifu palielināšana par 6,93 dramiem par kilovatstundu jeb par 16,7%. Jāpiebilst, ka viens eiro līdzinās aptuveni nepilniem 520 dramiem, bet kurss ir ļoti mainīgs. Galīgā elektroenerģijas cena pēc tarifu paaugstināšanas līdzinās 48,78 dramiem (aptuveni deviņiem eirocentiem) par kilovatstundu dienas tarifam un 38,78 dramiem jeb aptuveni septiņiem eirocentiem par kilovatstundu nakts tarifam.
Armēnijā gadā tiek saražoti aptuveni 7,5 miljardi kilovatstundu elektroenerģijas. 42% tiek saražots Erevānas un Razdanas termoelektrostacijās (TES), ap 29% - Armēnijas atomelektrostacijās (AES), bet vēl apmēram tikpat - hidroelektrostacijās (HES) un ar vēja ģeneratoriem. Vienlaikus 2016. gada beigās beidzas Armēnijas AES ekspluatācijas termiņš, un ir aprēķināts, ka energokompānijai nepieciešami vai nu 2,5 miljardi ASV dolāru (2,26 miljardi eiro), lai aizstātu līdzšinējās jaudas ar jaunu HES un vēja elektrostaciju jaudām, vai arī pieci miljardi ASV dolāru jaunas, par esošo divreiz jaudīgākas AES būvniecībai. Daļu, un pat ne lielāko, no šiem līdzekļiem bija plānots iegūt, paaugstinot tarifus.
Atbilstoši vietējo mediju aprēķiniem (par pamatu ņemot vidējo bruto darba algu 328 ASV dolāru apmērā un aplēses, ka viena mājsaimniecība mēnesī patērē 200 kilovatstundu elektrības), ja pirms tarifu paaugstināšanas par elektrību tika tērēti 5,4% vidējās algas, tad pēc paaugstināšanas - 6%. Attiecīgi galvenais protestu, kuri sākās 19. jūnijā, bet nelielos apmēros turpinājās vēl augusta sākumā, cēlonis bija nevis pati tarifu paaugstināšana, bet sašutums par Armēnijas elektrotīklu vadības nesamērīgajiem tēriņiem.
Kā vēstīja mediji, uzņēmuma vadītājs Jevgeņijs Bibins mēnesī darba algā saņēma 60 tūkstošus ASV dolāru, uzņēmums savām vadošajām amatpersonām bija iegādājies dārgas luksusa automašīnas, apmaksājis pusdienas dārgos restorānos un veicis vēl citus ekskluzīvus tēriņus. Savukārt AET modernizācijā līdzekļi netika ieguldīti gadiem.
Rezultātā Armēnijas prezidents Seržs Sarkisjans deva solījumu, ka uzņēmumā tiks veikts starptautisks audits, pēc kura pabeigšanas valdība uzņemsies «tarifu paaugstināšanas nastu», ja tāda būs nepieciešama, ar to saprotot papildu izdevumu segšanu. Vienošanās par auditu gan ir ieilgušu diskusiju objekts.
Ekonomika un politika
Protestu dēļ Armēnija un tās ekonomika kopumā piesaistīja daudzu ārvalstu politiķu un plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Tā kā virkne valsts ekonomikas nozaru atrodas faktiskā Krievijas valsts vai privāto uzņēmumu kontrolē, bet Armēnija kopš šā gada 1. janvāra ir Krievijas veidotās Eirāzijas Ekonomiskās savienības (EES) dalībvalsts, tika meklēti arī politiski zemteksti. Tā, piemēram, medijs Foreign Policy protesta akcijās saskatīja iedzīvotāju neapmierinātību ar prokrievisko tā dēvēto Armēnijas autokrātiju un faktu, ka Armēnijas atkarība no Maskavas pastiprina tās «konkurētnespējīgās ekonomikas un neliberālās politiskās sistēmas» izolētību. Savukārt Krievijas prokremliskie plašsaziņas līdzekļi protestus dēvēja par rietumu finansētu kārtējās krāsainās revolūcijas mēģinājumu. Vienlaikus Armēnijā kā varas iestādes, tā protestētāji centās par politiku nerunāt vispār, uzsverot tikai protestu ekonomisko aspektu.
Vienlaikus tieši politika ir tā, kura nosaka Armēnijas ekonomisko orientēšanos uz Krieviju. Kā 2013. gadā, uzstājoties ANO, paziņoja Armēnijas prezidents Seržs Sarkisjans, viņa vadītā valsts «pragmatisku iemeslu dēļ» Eiropas Savienības (ES) vietā dod priekšroku Krievijas vadītajai EES, lai gan neatsakās no rietumu vērtībām.
Armēnija ir faktiski izolēta no divām pusēm - vēsturisku iemeslu dēļ (militārā konflikta par Kalnu Karabahu un pret armēņiem vērstā genocīda Pirmā pasaules kara laikā) Erevānai ir naidīgas attiecības ar attiecīgi Azerbaidžānu un Turciju (abas slēgušas robežu ar Armēniju) un neitrālas attiecības ar Irānu un Gruziju, turklāt arī šīs attiecības bremzē pirmajā gadījumā Armēnijas un Azerbaidžānas, bet otrajā - Gruzijas un Krievijas konflikti. Tomēr tieši Gruzija ir galvenais koridors, pa kuru tiek nodrošināti Armēnijas tirdzniecības sakari ar ārpasauli, galvenokārt gan Krieviju, kuras daļa ārējā tirdzniecībā pagājušajā gadā līdzinājās 23,9%. Citi nozīmīgi Armēnijas tirdzniecības partneri ir ES valstis, kā arī ASV, Kanāda, Šveice, Irāna un Gruzija.
Nedaudz optimisma
Karš par Kalnu Karabahu savulaik kļuva par vienu no iemesliem, kamdēļ Armēnija piedzīvoja lielāko ekonomikas kritumu starp bijušās PSRS republikām. Tiesa, pēdējo gadu statistika ir optimistiska.
Atbilstoši Armēnijas Nacionālā statistikas dienesta aplēsēm valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) šā gada pirmajos sešos mēnešos, salīdzinot ar tādu pašu laika periodu pagājušajā gadā, pieaudzis par 3,8%, savukārt inflācija kāpusi par 5,1%. Lauksaimniecībā piedzīvots kāpums par 14,5%, rūpniecībā - par 5,1%, pakalpojumu nozarē - par 3,3%, bet celtniecībā - par 0,6%. No svarīgākajiem sektoriem kritums par 8,2% piedzīvots mazumtirdzniecībā. Savukārt ārējās tirdzniecības apjomi kritušies par 29,8%, līdz 1,93 miljardiem ASV dolāru. Eksports samazinājies par 11,2%, līdz 625 miljoniem ASV dolāru, imports - par 36,2%, līdz 1,31 miljardam ASV dolāru. Tiesa, dienesta rīcībā nav visu datu par tirdzniecību ar EES valstīm, jo Armēnijā vēl pilnā mērā nedarbojas elektroniskā uzskaites sistēma.
Ievērojamu ārējās tirdzniecības deficītu tikmēr kompensē ārzemēs strādājošo armēņu naudas pārskaitījumi uz dzimteni, kas 2013. gadā sasniedza 21% no valsts IKP un vairāk par četrām piektdaļām kopējās summas tika pārskaitīts no Krievijas, kur armēņu diaspora pārsniedz divus miljonus cilvēku. Te gan jāpiebilst, ka 2014. gadā pārskaitījumu apmērs samazinājās par 7,7%, bet šogad tiek gaidīts kritums par vēl vismaz 30%.