gada līdz 1988. gadam iestudē. Intelektuālas ievirzes režisors - raksturo kritiķe Silvija Geikina un uzskaita XX gs. 80. gados tapušās E. Olbija _Kam no Vulfa kundzes bail_ un F. Direnmata _Spēlēsim Strindbergu._ Tās pieder pie Latvijas teātra labākajiem darbiem. «Naura Klētnieka radošā darba spilgtākais posms saistās ar Liepājas teātri, kur, strādājot kopā ar Oļģertu Kroderu, viņam 80. gadu sākumā izdodas teātri izraut no provinciālisma, padarīt tā iestudējumus oriģinālus. N. Klētnieks īpašus panākumus gūst, interpretējot rietumu dramaturģiju, kuras centrā sašķelta, pretrunīga personība, kas analizēta ar psihoanalītisku pieeju. Tāpat N. Klētniekam tuva, personiski izjusta tēma ir savas paaudzes ierobežotās iespējas sevi realizēt padomju režīmā,» raksta teātra kritiķe Silvija Radzobe. 1989. gadā N. Klētnieks kļūst par Daugavpils teātra galveno režisoru un vada to līdz 1994. gadam. S. Radzobe atceras: «Daugavpilī teātri viņš cēla faktiski tukšā vietā, organizējot materiāli tehnisko bāzi, kļūstot par pedagogu aktierkursiem. Šajā laikā N. Klētnieku iepazinu tuvāk, redzēju viņu kā sirsnīgu, asprātīgu cilvēku, kurš mīlēja studentus un prata pakāpties malā, ja citi pedagogi kādā aspektā bija veiksmīgāki. Viņu neinteresēja intrigas, bet aktieri. Radās arī iespaids, ka viņš ir garīgi trausls, pret dzīves triecieniem neaizsargāts cilvēks. Atmiņā paliks gan Naura Klētnieka cilvēciskās vājības drosmīgi atmaskojošā režija, gan viņa iekšējais smalkums.» «Pēdējos gados Nauris no profesionālās skatuves bija it kā pazudis. Viņš godprātīgi, ar mīlestību strādāja ar amatieru teātru kolektīviem, iestudēdams latviešu klasiķu darbus,» tā Silvija Geikina.
Atvadīšanās no N. Klētnieka 30.XII plkst. 14 Krematorijas Lielajā zālē.