Veidojot 2015. gada valsts budžetu, vienai no prioritātēm jābūt nevienlīdzības mazināšanai, nesen uzsvēra aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks. Ļoti ticams, ka, sākot darbu jaunajai valdībai un Saeimai, par nevienlīdzības mazināšanu runās daudz. Nav gan zināms, vai šis jautājums nepaliks vien runu līmenī, tāpat kā Valda Dombrovska valdības laikā pompozi pieteiktais Reemigrācijas plāns. Par šo plānu, ko aizrautīgi slavēja kādreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, atcerējos, kad pirms pāris nedēļām Rīgas lidostā sanāca būt līdzās cilvēkiem, kuri gaidīja avioreisu uz Lielbritāniju. Lielā pasažieru pulka - jaunās un vidējās paaudzes pārstāvju - sarunās dominēja viena vienīgā tēma - Lielbritānijā atrastais darbs un ar to saistītā pārcelšanās uz dzīvi šajā valstī.
Būtu nepamatoti apgalvot, ka neviens uz ārvalstīm strādāt aizbraukušais mūsu valstī neatgriežas. Būtu arī neobjektīvi teikt, ka no Reemigrācijas plāna nav nekādas jēgas. Tomēr, kamēr vien pastāvēs būtiskākais aizbraukšanas cēlonis, respektīvi, radikālās atalgojuma atšķirības, tikmēr valdības varēs rakstīt plānus uz daudziem lappušu simtiem un prezentēt tos ar lielām ambīcijām, bet situācija nemainīsies, un uz turīgākajām ārvalstīm kā vēlamo darba vietu raudzīsies gan jaunieši, gan vidējās paaudzes pārstāvji, kurus interesē cilvēka cienīga pensija vecumdienās. Jāatceras, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā ir viena no zemākajām minimālajām algām Eiropas Savienībā (ES), pārsniedzot vien minimālo algu Lietuvā, Bulgārijā un Rumānijā, savukārt augstāka minimālā alga ir gan kaimiņvalstī Igaunijā, gan pat tādās krīzes smagi skartās Dienvideiropas valstīs kā Spānija un Portugāle, turklāt sešās ES dalībvalstīs - Lielbritānijā, Īrijā, Francijā, Luksemburgā, Beļģijā un Nīderlandē - minimālā alga pārsniedz tūkstoti eiro.
Grūti nepiekrist tiem, kuri apgalvo - nevienlīdzības mazināšana nav veiksmīgākais formulējums ministriem un deputātiem veicamajam uzdevumam, jo daudziem cilvēkiem, kuri atceras laiku pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, mērķi, kas saistīti ar novienādošanu, izraisa emocionālu pretreakciju. Iespējams, sabiedrībā iemīļotāks formulējums būtu nabadzības izskaušana, jo tieši nabadzība ir viena no būtiskākajām neatrisinātajām problēmām.
Protams, nodrošināt lielākajai sabiedrības daļai būtisku ienākumu kāpumu nav viegls uzdevums un allaž atduras pret argumentu «nav naudas». Uzņēmēji apgalvo, ka vienkārši nav iespējams paaugstināt strādājošo atalgojumu. Valsts finansētajām iestādēm jāsamierinās, ka naudas ir tik, cik ir. Situāciju sarežģī arī ēnu ekonomika, kas, pēc ekspertu aplēsēm, Latvijā pārsniedz 20% no IKP.
Tomēr spert vismaz dažus gudrus un pārdomātus soļus nabadzības izskaušanas virzienā - tas būtu gan jaunievēlētās Saeimas deputātu, gan jaunās valdības ministru pienākums. Turklāt arī tāpēc, lai nākamo Saeimu deputātiem un valdību ministriem nebūtu jādomā, kā Latvijai risināt akūtu strādājošo trūkuma problēmu.