Patlaban gan atšķiras ne tikai amatpersonu un ekspertu viedokļi par to, kāda rīcība varētu būt visiedarbīgākā reālai ēnu ekonomikas apkarošanai, bet arī redzējums par to, kā vērtējama par finanšu noziegumiem piemēroto sodu politika.
Neizpratni par tiesu piemērotajiem sodiem Dienai pauž Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes direktors Kaspars Podiņš, norādot, ka «Krimināllikums paredz bargus sodus gan par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, gan par PVN izkrāpšanu, gan par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, bet neizpratni rada tas, kādi sodi tiek piemēroti».
K. Podiņš skaidro, ka, viņaprāt, «piemērotie sodi ir nesamērīgi viegli, salīdzinot ar pastrādāto noziegumu. Piemēram, ir izkrāpti miljoniem eiro, bet tiek piemēroti naudas sodi, tiek piemērota nosacīta brīvības atņemšana. Esam veikuši apkopojumu par piemērotajiem sodiem finanšu noziegumos no 2010. līdz 2013. gadam, un redzams, ka ir tikai divas reālas brīvības atņemšanas. Eiropas tiesu prakse liecina, ka par līdzīgiem noziedzīgiem nodarījumiem tiek piemēroti bargāki sodi. Par PVN izkrāpšanu tiek piemērota reāla brīvības atņemšana vidēji no trim līdz sešiem gadiem».
VID amatpersona arī uzsver, ka VID Finanšu policijas pārvalde «cieši sadarbojas ar prokuratūru, bet tiesu varas pārstāvji mums nav snieguši nekādus komentārus».
Savukārt Latvijas Tiesnešu biedrības (LTB) prezidents Juris Siliņš gan K. Podiņa apgalvojumiem nepiekrīt un Dienai norāda: «Demokrātiskā valstī katrai personai ir tiesības izteikt viedokli par tiesas darbu. Ja šādu viedokli pauž amatpersona, tam būtu jābalstās uz faktiem. Izdarīt secinājumus par to, vai tiesas piespriestais sods ir adekvāts izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam, var tad, ja ir veikta minēto kategoriju lietu padziļināta izpēte. Augstākā tiesa 2013. gadā veikusi pētījumu Tiesu prakse lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kurā analizēta arī sodu piemērošanas prakse par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Pētījuma rezultātā nav izdarīti tādi secinājumi, ka sodu piemērošanas prakse būtu nepareiza.»
Izvēloties soda veidu, tiesai «jāņem vērā noziedzīgā nodarījuma raksturs, radītais kaitējums un vainīgā personība. Nosakot soda mēru, tiesai jāņem vērā atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi», skaidro J. Siliņš.
LTB prezidents arī uzsver, ka to, kādu sodu noteikt, izlemj tiesnesis, pieņemot spriedumu, un «nenoliedzami arī tiesnesis var kļūdīties, nosakot nesamērīgi zemu sodu, taču, lai tā nenotiktu, būtiska loma gan soda veida, gan soda mēra izvēlē ir arī citām lietā iesaistītajām personām - prokuroram un cietušajam. Gan prokuroram, gan cietušajam ir tiesības iesniegt apelācijas sūdzību gan par spriedumu pēc būtības, gan daļā par piespriesto sodu, ja tiesa nav ņēmusi vērā viņu argumentus un noteikusi, viņuprāt, nesamērīgi zemu sodu». Viņš bilst, ka arī VID ir «visas iespējas tiesā uzturēt savu pozīciju».
LTB rīcībā nav precīzu datu par to, cik finanšu noziegumu lietās «iesniegtas sūdzības par sodu mīkstumu, taču tādas nav bieži sastopamas», uzsver J. Siliņš un skaidro: «Ja šādu sūdzību nav, augstākas instances tiesa nevar grozīt pirmās instances tiesas piespriesto sodu, pat ja pieļautu, ka tas ir nesamērīgi viegls.»
LTB prezidenta ieskatā, secinājums, ka tiesas piespriež nesamērīgi zemus sodus, ir nepamatots, ja citas kriminālprocesā iesaistītās personas nav izmantojušas tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu par piemēroto sodu.
Arī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns Dienai norāda, ka «nevar piekrist tam, ka sodi ir nesamērīgi viegli». Tiesnesis arī skaidro, ka «saskaņā ar Kriminālprocesa likumu prokurors ir persona, kam ir pienākums iesniegt protestu, ja tiesas spriedums neatbilst likumam, piemēram, arī tad, ja personai noteiktais sods neatbilst soda noteikšanas principiem vai nesasniegs soda mērķi». Viņš gan atzīst - to, ka «dažos gadījumos tiešām sods neatbilst ar noziedzīgu nodarījumu radītajam kaitējumam, noliegt nevar». Jāatzīst arī, ka «ir pamats diskusijai, vai tiesas visos gadījumos saprotami pamato soda izvēli», rezumē J. Stukāns.