Protestētāju apsvērumi ir saprotami. Cūku kompleksu tuvākajā apkaimē valdošo smārdu diez vai kāds pielīdzinās vijolīšu vai rožu aromātam, nav arī pārliecības, ka netiks piesārņoti gruntsūdeņi.
Vietējo iedzīvotāju iebildumi pret cūku fermu celtniecību konkrētu pašvaldību teritorijā ir tik asi, ka pieklust pat tie pašvaldību deputāti, kas citkārt varbūt runātu, ka reģionos investīcijas jaunu darbvietu radīšanā vajadzīgas kā ēst.
Dāņu cūkaudzētājus pārstāvošās firmas Latagro vietējais vadītājs gan paudis, ka investoriem esot padomā kādas citas vietas, kur būvēt Kuldīgas novada domes atraidīto cūku fermu. Garantiju, ka vietējie iedzīvotāji citviet nebūs tik strikti pret cūku fermas būvniecību, protams, nav nekādu. Ne jau nu suiti pirmie, kam garšo gan karbonādes, gan kotletes, bet nepavisam nepatīk doma, ka šo gardo pārtikas produktu izejviela - cūkas - varētu uzaugt viņu tiešā tuvumā.
Atraktīvi plakāti, bažas par nepatīkamu smaku un iespējamo kaitējumu videi, arīdzan šad un tad piesauktā vēlme nepieļaut Latvijas lauku iztirgošanu ārzemniekiem. Visi šie argumenti ir visnotaļ akceptējami līdz brīdim, kamēr ar pragmatisku skatu ieskatās Latvijas ārējās tirdzniecības bilancē. Un tā liecina, ka pērnā gada pirmajos deviņos mēnešos pārtikas produktu imports uz Latviju teju par 120 miljoniem latu pārsniedzis eksportu. Ekonomikas un Zemkopības ministrijas visai pamatoti apgalvo, ka pārtikas ražošana ir viena no konkurētspējīgākajām Latvijas ekonomikas nozarēm, bet patiesība ir skarba - vismaz trešdaļa no Latvijā apēstās pārtikas tiek saražota kaut kur ārpus valsts robežām.
Taču cūku dižfermu problēma ir tikai aisberga redzamā puse. Pēdējos gados sūrošanās, ka Latvijā jau neko neražo, ir kļuvusi par pastāvīgu tēmu. Taču brīžos, kad konkrētas aprises ieguva iespējamība, ka Latvijā varētu tikt būvēta Coca-Cola rūpnīca vai franču koncernam Saint - Gobain piederoša būvmateriālu ražotne, ieceres attīstīt jaunas ražošanas jaudas atdūrušās pret strikti noraidošu vietējo iedzīvotāju attieksmi. Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes priekšsēdētājs Andris Lauciņš pavisam nesen laikrakstam Dienas Bizness pauda, ka šāda pretestība, iespējams, saistīta ar padomju gadu mantojumu. Viņaprāt, tieši tādēļ Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši vecākā paaudze, uztver ārvalstu investīcijas kā kaut ko tādu, pret «ko ir jācīnās».
Iedzīvotāju bažīgi skeptisko attieksmi pret jauna, vērienīga ražošanas objekta parādīšanos viņu dzīvesvietas tiešā tuvumā var saprast. Lielu investīciju projektu sabiedriskā apspriešana ir normāla un apsveicama prakse.
Taču tas noteikti nenozīmē, ka pašvaldību un valsts līmeņa politiķiem šādos gadījumos būtu pasīvi jāstāv malā. Gluži pretēji - būtu tikai loģiski, ja viņi aktīvi iesaistītos sabiedriskās apspriešanas procesā un godīgi runātu ar iedzīvotājiem par to, kādus ieguvumus un kādus zaudējumus konkrētai apdzīvotai vietai vai reģionam nestu apspriežamā investīciju projekta īstenošana vai neīstenošana.
Latvijas valsts ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras starpniecību it kā pat cenšas vilināt ārvalstu investorus uz Latviju. Jādomā, ka arī Ekonomikas ministrijā ir speciālisti, kas saprot, ka pavisam konkrētu investīciju projektu «atduršanās» pret vietējo iedzīvotāju noraidošās attieksmes sienu, visticamāk, nozīmē to, ka valstī, no kuras nācis atraidītais investors, izplatīsies ziņas, ka Latvija nav vieta, kur investori tiek silti sagaidīti.
Tādēļ investīciju projektu noraidīšanas iemesli noteikti ir pelnījuši tikt rūpīgi analizēti, lai izdarītu secinājumus un mazinātu risku, ka arī nākamreiz investori var sastapties ar atraidījumu, tādējādi aizbaidot arī cerības uz ražošanas attīstību. Piemēram, ja iedzīvotājiem ir bažas par kādas ražotnes darbības iespējami negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi, tad, pirmkārt, būtu jāraugās, lai vides aizsardzību regulējošie normatīvie akti būtu pilnīgā kārtībā, otrkārt, jau laikus visi potenciālie investori jābrīdina, ka vides aizsardzības prasībām neatbilstošu projektu īstenošana Latvijā netiek pieļauta.
Treškārt, noteikti ir vērts padomāt par iespēju radīt ikvienam potenciālajam investoram atrādāmu Latvijas karti, kurā būtu skaidri redzams, kādu ražotņu būvniecība konkrētās teritorijās ir atļauta.