Bijušās labklājības nozares ministres Ilze Viņķele (Vienotība) un Dagnija Staķe (ZZS) pašreizējo situāciju bērnu aprūpes jomā vērtē pretrunīgi un norāda, ka plaisa starp iztēloto ideālu un praksi būs vienmēr.
«Tas ir ļoti slikti, ka mums nākas atdot Latvijas bērnus uz ārzemēm, un grūti pateikt, kas ir iemesls, kāpēc ārzemnieki adoptē arī slimus bērnus. Gribu ticēt, ka viņus patiešām vada misijas apziņa. Taču vietējie adoptētāji to vairumā gadījumu nevar atļauties, jo zinām, cik maksā medicīna,» statistiku vērtē D. Staķe. Arvien palielinās starpība starp ārzemniekiem un vietējiem adoptētājiem nodoto bērnu skaitu - pērn pie cittautiešiem aizceļojuši 163 bērni, bet Latvijā adoptētājus atraduši 106 bērni. Jaunākie dati liecina, ka pašlaik Latvijā adopcijai pieejami 1306 bērni, savukārt adopcijā uz ārzemēm izdodami 625 bērni. «Nav noslēpums, ka [vietējo] ģimeņu apstākļi ir ļoti smagi, un es pieļauju, ka kāds rēķinās, ka audžuģimenes vai aizbildņa statusa gadījumā ienāk papildu atbalsts,» saka D. Staķe un piebilst, ka laikā, kad viņa vadīja labklājības nozari, ar bērnu tiesību jautājumiem nācies saskarties mazāk, jo tolaik darbojās arī Bērnu un ģimenes lietu ministrija (BĢLM), ko vadīja Ainars Baštiks (nu jau likvidētās LPP/LC biedrs). Tieši viņa darbības laikā latviešu bērnu adopcija uz ārvalstīm uzņēma apgriezienus. «Tādas runas pastāv, bet viss ir jāpierāda. Bērnu tirdzniecību ārzemniekiem var pierādīt tikai tad, ja kaut kas ir oficiāli maksāts, bet nekas tāds noteikti nenotika,» uzskata D. Staķe.
Smagi apvainojumi
Vaicāta, vai savā labklājības ministres amata pildīšanas laikā bija rosinājusi atbalsta palielināšanu adoptētājiem, tādējādi motivējot kļūt par adoptētājiem cilvēkus, kuri lēmumu kavējas pieņemt tieši nepietiekamā materiālā stāvokļa dēļ, I. Viņķele saka: «Es domāju, ka adopciju neizvēlas finansiālu apsvērumu dēļ. Tā savā ziņā pielīdzināma bērnu radīšanai. Protams, atbildīgi vecāki savus finansiālos apstākļus pirms tam izvērtē, tomēr gribu cerēt, ka šie stimuli nav izšķirošie, kādēļ cilvēki vēlas tikt pie bērna, dzemdējot paši vai adoptējot. Bet, runājot par finansiālajiem stimuliem, tas jau gadiem ilgi tiek domāts un cerēts, ka pienāks brīdis, kad pabalstus varēs palielināt, bet šeit ir runa par prioritātēm.» Dzirdot jautājumu, vai valstij nav prioritātes paturēt Latvijā bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības, I. Viņķele iekarst: «Tad jums jāiet pie cilvēkiem, kuri apskatījuši bērnus ar smagām veselības problēmām vecumā virs sešiem gadiem, uz kuriem vietējie adoptētāji neskatās. Es, būdama labklājības ministre, parakstīju bērnu lietas ārzemju adopcijai un redzēju, kā pie tiem bērniem, atvainojos, kā zooloģiskajā dārzā pa septiņām astoņām reizēm nākuši vietējie adoptētāji un vērtējuši, ka viņi nav adoptējami. Es gribētu redzēt, par kādu naudu un vai vispār par naudu viņi mainītu šo savu viedokli!»
Eksministre strikti izsakās arī par aizdomām, ka veseliem adoptējamiem bērniem tiek noteiktas nepamatotas diagnozes, lai to aizsegā viņus nodotu naudīgajiem ārvalstniekiem: «Es kategoriski atsakos skaidroties par šiem ļoti smagajiem apvainojumiem! Ir runāts gadiem par visādiem murgiem par bērnu tirdzniecības ķēdēm, LM arī vērsusies Valsts policijā - neviena pierādījuma. Tad, lūdzu, kur ir tās falsificētās diagnozes? LM ir viens adoptējamo bērnu saraksts, kurš tiek turēts neatkarīgi no tā, kuras politiskās partijas ministrs vada nozari! Ja šis ārprātīgais, nežēlīgais un labi organizētais tīkls pastāvētu, tad pie tās ministru mainības, kas ir LM, un pie tā, ka tur bijusi vairāku partiju pārstāvniecība, pēc loģikas šai sazvērestībai bija jānāk gaismā. Jo nepastāv kaut kāda starppartijiska bērnu tirdzniecības vienošanās, kuru gadiem ilgi varētu noslēpt.» Uz to pašu sarunā ar Dienu norāda D. Staķe un piebilst, ka, lai visi bez vecāku gādības palikušie bērni varētu uzaugt ģimeniskā vidē, Latvijā vēl ir ļoti daudz darāmā.
Internātos bēdīga nākotne
«Deinstitucionalizācija ir viens no paliekošākajiem un vērtīgākajiem manas ministrēšanas laika veikumiem, ko es sāku un izstrādāju līdz galam. Pašlaik kolēģi [LM] sludina konkursu par plāna detalizāciju, lai to varētu virzīt soli pa solim. Viegli nesokas, jo tur nepieciešama liela pašvaldību iesaiste, un jautājums ir, vai tās ar valsts finansiālo atbalstu var izveidot infrastruktūru, kurā varētu dzīvot cilvēki no sociālās aprūpes centriem, jo visur nav grupu dzīvokļu. Tāpat jāpilnveido audžuģimeņu apmācība, jāstrādā pie psiholoģiskā atbalsta,» uzsver I. Viņķele.
Tiesībsarga biroja atklāto situāciju, ka daudzu bērnunamu iemītnieki ikdienā nemaz nedzīvo uz vietas, bet gan internātskolās, viņa saista ar kopējo speciālās izglītības sistēmas problemātiku: «Tā ir dārga un segregējoša, tomēr nav revidēta un kustināta kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas sākuma. Tiesībsargam būtu jāpaskatās, ka arī sociālo dienestu klientu ģimenes izmanto iespēju sūtīt savus bērnus uz internātskolām.» Tas esot pašvaldību, Izglītības ministrijas, kā arī LM atbildības jautājums - izlemt, ko valstī darīt ar speciālo izglītību: «Vai nu saglabājam, kā ir tagad, - Dieva un cilvēku aizmirstas skolas ar diezgan bēdīgai nākotnei nolemtiem bērniem -, vai reformējam. Taču te ir jautājums, cik lielā mērā parastās skolas ir gatavas uzņemt bērnus ar specifiskām vajadzībām. Pēc likuma ikvienam bērnam jābūt iespējai mācīties jebkurā skolā, taču dabā tas nenotiek. Skolu vadība nav pretimnākoša, tas ir sarežģīti gan no tehniskā, gan mācību darba organizatoriskā viedokļa, jāalgo asistenti. Bet, ja būtu politiskā uzdrīkstēšanās pieķerties speciālās izglītības skolām, to varētu izdarīt.» Reformām gan nepieciešams vairāk nekā 20 miljonu eiro, kas jāpiešķir vispārizglītojošajām skolām, lai tās varētu savā pulkā uzņemt tādus bērnus, kādi pašlaik lielu daļu bērnības aizvada internātos.