Mamma, kas, pārnākusi mājās, iztin no plūksnainā, ar asu šņori pārsietā ietinamā papīra grāmatu kaudzi. Apvāršņa sērijas melnās muguriņas vai Vilis Lācis Vēsmas konfekšu zilganzaļajā krāsā - tas prom uz vecāku istabu, bet ikviena Stārastes grāmatiņa jau pa gabalu izskatījās kā koridorā ielaidies krāsains taurenis. Tas, kas sola to raibo vasaru.
Tās ir atmiņas, kurā Margarita Stāraste vienkārši ir sinonīms vārdam «bērnība». Viņas grāmatas neesmu spējusi atdot nevienam «otrās elpas» veikalam, lai cik «nežēlīga» būtu iecerēta mājas bibliotēkas revīzija, un droši vien tā tas arī paliks. Kaut kur čemodānā joprojām noglabātas arī pēc Stārastes zīmējumiem šūtās lelles mājas izrādei Kā Ņauva meklēja draugus, un viens no maniem dzīves triumfa brīžiem paliks tas, ka kompānija man vienprātīgi iedalīja galveno lomu! No tā brīža kādus pāris gadus karsti ilgojos pēc Siāmas kaķēna, tāda ar Stārastes Ņauvas gaiši zilajām acīm...
Nepārprotiet. Nerakstu par sevi. Bet par veselu paaudzi, kuras vārdā, Margaritai Stārastei aizejot, saku paldies. Viņas grāmatas 70. gadu sabaidītajam un «saspiestajam» Ļeņina mazbērnam, kuram audzināšanas stundās regulāri bija jāskatās diapozitīvi par japāņu bērniem, kas panikā bēg no atomsēnes, bija saulaināk un priecīgāk ap sirdi, ja mājās gaidīja Ņauva, Kraukšķītis, Lācītis Rūcītis, Zīļuks, Ieviņa un visi citi.
Tulkota arī japāņu valodā
Māksliniece un bērnu rakstniece Margarita Stāraste-Bordevika (dzimusi Barvika Vladimirā Krievijā) saviem cienītājiem ļāva nosvinēt savu ļoti apaļo dzimšanas dienu - 100 gadus, kuri apritēja 2. februārī. Piedzīvoja vēl savu tēlu atdzīvošanos uz Berlīnes kinofestivāla ekrāna, kur programmā Generation Kplus daudz redzējušie vācu bērni ar atsaucību noskatījās Daces Rīdūzes animācijas filmu Sārtulis. Filmas pirmizrādē klāt bija arī Stāraste mazmeita, Berlīnē studējošā Grēta Māldere. Bet 18. februārī māksliniece šķīrās no šīs pasaules.
Margarita Stāraste no 1933. līdz 1941. gadam mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Purvīša dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā pie Konrāda Ubāna, Jāņa Kugas un Vilhelma Purvīša. 1952. gadā absolvējusi akadēmijas Grafikas nodaļu. 1942. gadā māksliniece sākusi rakstīt un ilustrēt savas bērnu grāmatas. M. Stārastes izvēlētā ilustrāciju stilistika - apaļās formas, dabas tematika, košo un silto krāsu palete ir atpazīstama uzreiz, un bērniem tā ir tuva un saprotama jau vairākās paaudzēs. Arī šodienas bērniem, kuriem ir tā laime ne vien šķirstīt vecāku sakrāsotās un «nomīlētās» bērnības grāmatas, bet tikt pašiem pie savām, jo Stārastes grāmatas tiek izdotas atkal un atkal no jauna.
Viņas populārākās grāmatas ir Balti tīri sniega vīri (1942), Ziemassvētku pasakas (1943), Zīļuks (1961), Pasaku ābece (1969) un Lācīša Rūcīša raibā diena (1977). Stārastes grāmatas tikušas tulkotas vairākās citās valodās, tai skaitā poļu, lietuviešu, angļu, vācu, krievu un japāņu.
Savas mākslinieciskās darbības 66 gados Margarita Stāraste ir sarakstījusi un ilustrējusi ap 100 grāmatu. Ilustrācijas tapušas arī vairāk nekā 40 citu autoru darbiem. Māksliniece ir veidojusi dekorācijas savu darbu iestudējumiem Latvijas Leļļu teātrī un Jaunatnes teātrī. Stārastes radītā Zīļuka vārdā nosaukts Skolēnu pils teātris.
1982. gadā M. Stāraste saņēmusi literāro balvu Pastariņa prēmija, bet 1999. gadā viņas devums bērnu daiļliteratūrā un nopelni valsts labā novērtēti ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Pēc vairāku gadu dzīves Nīderlandē (1992. līdz 2000. gadam) māksliniece bija atgriezusies Latvijā.
Rakstniece vēlējusies, lai viņas pēdējā atdusas vieta būtu Pirmo Meža kapu mākslinieku kapu kalniņā, un patlaban tiek kārtotas nepieciešamās formalitātes, lai to īstenotu, aģentūrai LETA sacījusi izdevniecības Zvaigzne vadītāja Vija Kilbloka.
Kaut kas unikāls
«Protams, ka arī mana bērnība ir pagājusi kopā ar Kraukšķīti un Ieviņu Āfrikā un citām Margaritas Stārastes krāsainajām grāmatām, kuras dažādās olimpiādēs pirmajās klasēs dāvināja arī skolā,» stāsta māksliniece Kristīne Jurjāne. Viņa uzskata, ka Stāraste savā īpašajā stilizācijas veidā, «kā viņa stilizē dzīvniekus, puķi vai sēni, ir absolūti unikāla». Neviens pat nav bijis tik drosmīgs, lai šo stilu atdarinātu. «Šie sirsnīgie tēli bez kādas agresivitātes», viņasprāt, ir tas, kas patīk arī šodienas mazajiem bērniem agresīvu ilustrāciju konkurencē. Tikko Kristīne par to pārliecinājusies, ar piecgadniecēm - meitiņu Margrietu un māsas meitu Ģertrūdi - skatoties Sārtuli un pēc tam salīdzinot ar Stārastes oriģinālzīmējumiem. Secinājums profesionāls - filma tikai iegūtu, ja Stāraste būtu kopēta pilnībā. Šobrīd, pēc Jurjānes domām, izdomātie tēli un vide smagi zaudē iepretim precīzajiem Stārastes varoņu rimeikiem.
«Viņas grāmatiņās dzīves mācība tiek ielikta caur pilnīgi citiem izteiksmes līdzekļiem. Mīlīgums. Vienkārši sirsnīgums. Absolūts naivisms, kuru radījis tīrs sirdscilvēks,» saka Kristīne Jurjāne, saskatot Stārastes rokrakstā arī zināmu līdzību ar pagājušā gadsimta pastkartīšu stilistiku.