Arī šogad divu Āfrikas valstu prezidenti panākuši izmaiņas valsts konstitūcijā, kas ļaus viņiem būt ievēlētiem vēl uz vienu termiņu vai pat ilgāk.
Populārs gājiens
Denī Sasū Ngeso, kurš valda Kongo Republikā jau vairāk nekā 31 gadu, un Pols Kagame, kurš ir Ruandas valsts galva kopš 1994. gada, abi noorganizēja ātrus referendumus, lai panāktu «vēlētāju piekrišanu», ka abi var kandidēt nākamajās prezidenta vēlēšanās attiecīgi 2016. un 2017. gadā, vēsta AFP. Kaimiņos esošajā Kongo Demokrātiskajā Republikā Žozefam Kabilam 2016. gadā jāpamet prezidenta krēsls pēc 15 tajā pavadītajiem gadiem, taču valstī jau izskan opozīcijas bažas, ka viņš varētu panākt vēlēšanu pārbīdīšanu par diviem, četriem gadiem, lai nodrošinātu savu pārvēlēšanu amatā.
Austrumos no šīs valsts atrodas Burundi, kurā jau kopš aprīļa valda krīze, jo prezidents Pjērs Nkurunziza panāca mehānismu, ar kādu tika trešo reizi pārvēlēts amatā jūlijā. To par ne visai atbilstošu konstitūcijai uzskatīja pat atsevišķi cilvēki viņa paša atbalstītāju vidū. Šīs vēlēšanas boikotēja opozīcija, un pēc tam nesaskaņas pārauga vardarbībā, kas jau radījušas starptautiskas bažas par genocīda iespējamību vistuvākajā nākotnē.
Puse - Āfrikā
Lielbritānijā bāzētais žurnāls Africa Leadership uzskaita, ka no 30 pasaulē visilgāk valsti vadošajiem līderiem gandrīz puse - 14 - ir Āfrikā. Ļoti daudzi no viņiem ir izmantojuši visdažādākās iespējas grozīt konstitūciju, lai pagarinātu iespēju atrasties valsts vadībā brīdī, kad tuvojas viņu amata termiņa beigas.
Kopš deviņdesmitajiem gadiem 24 Āfrikas valstu vadītājiem pienāca amata ieņemšanas termiņa beigas. 15 no viņiem mēģināja panākt izmaiņas konstitūcijā, lai atceltu amata ieņemšanas termiņierobežojumus. 12 no viņiem tas arī izdevās.
Francijas Starptautisko attiecību institūta (IFRI) pētnieks Tjerī Virkulons intervijā AFP saka, ka Āfrikas valstu konstitūcijās deviņdesmito gadu otrajā pusē parādījās tendence ieviest divu prezidenta amata termiņu ieņemšanas pēc kārtas ierobežojumu, jo daudzas no Āfrikas valstīm bija pieredzējušas nelāgas sekas, ko izraisa autokrātiski režīmi un prezidenta uz mūžu institūcija.
Ierobežojumu atcelšana
Taču gadsimta mijā negatīvā pieredze pēkšņi aizmirsās.
2002. gadā ierobežojumu atcēla Togo, 2005. gadā - Čada un Uganda, kuru prezidenti Idriss Debī Itno un Joveri Museveni atradās pie varas attiecīgi kopš 1990. un 1986. gada.
Tikai izdarīti grozījumi Angolas, Džibuti un Kamerūnas konstitūcijā, lai ļautu prezidentiem palikt amatā. Tāpat notika Zimbabvē, kur 91 gadu vecais Roberts Mugabe ir prezidents jau kopš 1980. gada.
«Pamattendence Centrālāfrikas valstīs pēdējos gados noteikti nav bijusi virzīšanās uz lielāku demokrātiju, bet gan tieši pretēji. Pilsoņkari un miera līgumu noslēgšana nav nesusi izmaiņas politiskajā procesā šajās valstīs,» vērtē T. Virkulons.
Pagaidām vienīgie atšķirīgie piemēri bija Burkinafaso un Nigērijā. Burkinafaso līdera Blēza Kompaores mēģinājums panākt konstitūcijas grozījumus beidzās ar tautas sacelšanos, un 2014. gadā viņš bija spiests bēgt uz ārzemēm. Pēc gada un neveiksmīga puča mēģinājuma valstī notika jauna prezidenta vēlēšanas. Āfrikas visapdzīvotākajā valstī Nigērijā Muhamadu Buhari uzvara martā notikušajās prezidenta vēlēšanās ļāva notikt pirmajai demokrātiskajai varas maiņai valsts vēsturē.
Ruandas referendums
Taču šomēnes notikušais referendums Ruandā neļauj domāt, ka šo abu valstu piemēram būs daudz sekotāju kontinentā, vēsta britu laikraksts The Daily Telegraph. Viens no Āfrikas valstu visilgāk valdošajiem līderiem Pols Kagame panāca, ka referendumā tika atbalstīti konstitūcijas grozījumi, kas 58 gadus vecajam P. Kagamem ļaus 2017. gadā kandidēt uz vēl vienu septiņu gadu termiņu prezidenta amatā un pēc tam vēl uz diviem piecu gadu termiņiem no 2024. gada, teorētiski sniedzot iespēju palikt amatā līdz pat 2034. gadam. Tas ļautu P. Kagamem, kurš prezidenta vai viceprezidenta amatu ieņēmis jau 21 gadu, kopā valdīt pār Ruandu 40 gadu.
The Daily Telegraph atzīmē, ka šā mēneša referendums autoritārajā valstī, kur mediji tiek ļoti stingri kontrolēti un opozīcija apspiesta, tika izsludināts tikai desmit dienas pirms tā notikšanas un to nevar uzskatīt par demokrātisku.
Lielbritānijas Karaliskās Āfrikas biedrības direktors Ričards Dodens atzīmē tādu Āfrikas valstu līderu kā P. Kagame «īpatnību»: «Viņš Ruandā ir paveicis daudz. Viņš ir darījis atsevišķas šausminošas lietas - viņš netic cilvēktiesībām un demokrātijai, tajā pašā laikā viņš apturēja genocīdu un panāca valsts attīstību. No šādām pozīcijām raugoties, ir saprotams, ka daudzi grib viņa palikšanu amatā. Vienlaikus nevienam īsti nav skaidrs, kas notiek Ruandas varas aizkulisēs un kas sagaidāms tad, kad viņam būs jāaiziet. Pat, ja tas nenotiks rīt vai nākamnedēļ, tad laikā, kad tas notiks, valstī viss var sabrukt vienā mirklī.»
Dažiem gan izdevies saglabāt varu īpaši ilgi. Vairāk par 33 gadiem jau valda Roberts Mugabe Zimbabvē, Teodoro Obiangs Ngema Mbasogo Ekvatoriālajā Gvinejā un Žozē Eduardu duš Santušs Angolā.