Pagātnes rekonstrukcija
Alvja Hermaņa inscenējums Jevgeņijs Oņegins, kurš savieno Aleksandra Puškina romānu dzejā ar semiotiķa Jurija Lotmana komentāriem un vēl dažiem citiem vēsturiskiem avotiem, ir polarizējis vācu kritiku. Daļai tas ir licis atcerēties Pētera Šteina zelta laikmetu leģendārajā Schaubuehne, citiem «kultūrvēsturiskā lekcija» ir radījusi nepietiekamības sajūtu. Taču, kā rezumē teātra portāls nachtkritik.de, kurš apkopo viedokļus par visām izrādēm vācvalodīgajā telpā: «Mums šis teātra vakars liekas augstākajā mērā iedvesmojošs.»
Savā starpā polemizē Berlīnes centrālie dienas laikraksti. Der Tagesspiegel inscenējumu uzlūko kā Puškina teksta, kura ironiskā toņkārta no šodienas perspektīvas iedarbojas pārsteidzoši svaigi, korektu tehniski skatuvisko divkāršošanu. Režijas ideja - veikt vēsturisku rekonstrukciju - recenzentes uztverē izsmeļas izrādes gaitā, draudot kļūt par bremžu kluci skatuviskajai darbībai. «Vēlākais, kad Oņegins pēc ilgiem atturības gadiem kādā Maskavas ballē nejauši atkal satiekas ar Tatjanu un neprātīgi iemīlas par ģenerāļa sievu kļuvušajā salona dāmā, negribas vairāk dzirdēt nevienu vārdu par paklanīšanās veida formas pilnību.»
Berliner Zeitung tieši šo «saudzīgo, pilnīgi bez uztraukuma veikto, tehniski maģisko pagātnes rekonstrukciju» uzlūko par izrādes lielo vērtību. «Spēlēts tiek mazāk nekā pētīts: kā cilvēks staigā, runā, jūt un domā pagājušo laiku garderobē. Vai korsetes saspiestajās krūtīs vēl pietiek gaisa četrpēdu jambam? Kā citādi, ja ne augstprātīgi, ir iespējams skatīties cauri pierei pāri krītošajai matu šķipsnai? Teātra brīnumdara Alvja Hermaņa atmosfēriskajā, precīzajā, poētiskajā, ne ezotēriski garīgajā inscenējumā runa ir par procesu: par pārvēršanos bez izlikšanās.»
Jūtu zona - neskarta
Laikraksta Die Welt recenzents jūtas iekšēji dziļi pateicīgs izrādes radošajai komandai par to, ka vienreiz ir izpalikusi treniņtērpu estētika, kas ir raksturīga šim Berlīnes teātrim. Tomēr Puškina meistardarbu, viņaprāt, šajā izrādē ir izdevies atkārtot daļēji, jo gandrīz neskarta izrādē palikusi jūtu zona. Daudzie komentāri «aizšķērso ceļu uz skatītāju sirdi. Pēc gandrīz divām stundām ir tik daudz uzzināts un smiets, taču pārāk maz ir justs».
Lielais Vācijas laikraksts Frankfurter Allgemeine Zeitung ar nakts atstarpi ir publicējis divas pilnīgi pretējas recenzijas. Pirmais apskatnieks izrādi ir nodēvējis par Vorkšopu ar Puškinu. «Jau pēc stundas var redzēt burtiski gaisā uzvirmojam putekļus, pēc gandrīz divām stundām viss ir garām. Ja tic programmiņā rakstītajam, iecerēta ir kritiska pagātnes pārskatīšana un ne imitācija. Tas ir cienījami, bet tā nav drāma. Jo uz skatuves zemsvītras piezīmes, tieši tāpat kā socioloģiski vēsturiski ekskursi, ir pirmām kārtām viens: garlaicība.»
Viņam kategoriski tiek iebilsts nākamajā dienā šīs pašas avīzes lapā: «Par novadpētniecības palīglekciju krievu lietās vakars nepārvēršas ne brīdi, tas pārliecina ar empātisku izšķiršanos kā fantāzijas pilns pētniecisks ceļojums cauri Jevgeņija Oņegina kosmosam. Pat divas burkas ar konservētiem ķiršiem nav folklora - tās sasaucas ar kaprioli (jāšanas sportā palēciens gaisā uz vietas - red.), ko reiz pirms dueļa atļāvās dzejnieks.» Recenzenti pilnībā ir pārliecinājis izrādes pamatprincips: «Distance un tuvums, atsvešinājums un reālisms un to pāriešana vienam otrā.»
«Šī suģestējoši maģiskā izrāde ar briljanti harmonējošo ansambli savā filoloģiskajā precizitātē, kā pēc vēsturiskajiem paraugiem nostrādātā korsete, gandrīz atgādina leģendāro Pētera Šteina Schaubuehne ēru, kad katrai detaļai tekstā un scenogrāfijā tikai piešķirta galvenā nozīme. Un kā grandiozā nomoda sapnī izrāde neatvairāmi vilina atpakaļ deviņpadsmitajā gadsimtā, ko tā ne nolād, ne izskaistina, bet pēc visiem savas augstās mākslas likumiem izgaismo.»
Īpašs teātra skatiens
Kā izdevušos teātra vakaru, kas ne brīdi nepārvēršas «žēlīgā kultūru samplēšanā», Hermaņa Oņeginu analizē lielākais vācu nedēļraksts Die Zeit. Īpaša atzinība ir veltīta režisora uzmanības fokusam, kas nevis liek atdzīvoties uz skatuves pagrimušai aristokrātiskai sabiedrībai, bet mēģina saprast motīvus, kuri ir pamatā šīs sabiedrības domāšanai un rīcībai.
Šveices prese izceļ īpašo aktierspēles kvalitāti - valdzinošo vieglumu, kuru Hermanim izdevies panākt ar vācu teātra aktieriem. Neue Zￃﾼrcher Zeitung raksta - šim režisoram, kuram piemīt ļoti īpašs teātra skatiens un kurš spējīgs atmosfēriski vēlreiz atdzīvināt nogrimušu pieredžu pasaules, ir izdevusies retas intensitātes teātra izrāde. Latviešu režisora teātrim ir pa spēkam abi: gan radīt precīzu atmosfēru, gan ieturēt distanci attiecībā pret pagātni, viņam piemīt spēja radīt poētiska spēka piesātinātus attēlus un vienlaikus salikt efektīvus humoristiskus akcentus.
«Šai izrādei nepiemīt kāda viena «izolēta» ziņa, tā tic aktierspēles spēkam un pārvērtību maģiskajai burvestībai. Par laimi.»