«Viņš tikai aizpildīs maksimāli vienkāršā veidā veidlapu un iesniegs Ārstniecības riska fondā. Un fonds izmaksās naudu,» par ieceri stāsta Daina Mūrmane-Umbraško, Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāra vietniece. Pacientu tiesību likumā jau ierakstīts, ka šim fondam jāsāk darboties nākamā gada sākumā, atlīdzības jāizmaksā no jūlija. VM jau sākusi darbu pie MK noteikumiem. Tiesa, fonda ieviešana nozīmētu papildu līdzekļus no valsts budžeta.
Saeima šāda fonda izveidi 2009. gadā atbalstīja kā labāko no risinājumiem. «Ja ir konstatēts kaitējums, pacients šobrīd sev vēlamo, uzskatāmo naudas kompensāciju var piedzīt tikai civilprocesa kārtībā. Tā ir diezgan smagnēja procedūra - uz tiesu dodas pacients ar saviem juristiem, ārstniecības iestāde ar saviem juristiem, tur ir sacensību princips,» saka D. Mūrmane-Umbraško. Ārstniecības riska fonda ieviešana nozīmētu krietni draudzīgāku kārtību pacientam, turklāt tas neizslēgtu arī vēršanos tiesā. No fonda pacients varētu saņemt atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, bet ne vairāk kā 100 000 latu. Par morālo kaitējumu - ne vairāk kā 5000 latu. Šāda kārtība jau ir Skandināvijā, stāsta VM pārstāve.
Pacientu tiesību likumā rakstīts, ka Ārstniecības riska fonda līdzekļus veido ārstniecības riska maksājumi fondā, tos iemaksātu ārstniecības iestādes ik gadu. Cik lielas būtu iemaksas, vēl nav zināms. Stradiņa slimnīcas medicīnas direktore Anita Kalēja par fonda ideju gan saka: «Uzskatu, ka fonda līdzekļi būtu izmantojami pacientu turpmākās ārstēšanās daļējai apmaksāšanai gadījumos, kad atzīta kļūda, kuras rezultāts ir kaitējums pacientam - ķermeņa anatomijas vai funkcijas paliekošs vai pārejošs apdraudējums vai kaitīga ietekme, ko tā izraisījusi, nevis kompensācijai par notikušo.»
Administratīvais sods, ko ārstam par pārkāpumu pacienta ārstēšanā piemēro Veselības inspekcija un kas «dzēšas» gada laikā, pacientam nav kompensācija un bieži nav arī gandarījums. Mediķi pēc administratīvā soda saņemšanas bieži vien turpina turpat strādāt. «Tas ir vispārīgs tiesību princips, ka ikvienam ir tiesības saņemt taisnīgu atlīdzinājumu, ja kāds cits ir viņa tiesības aizskāris, jo īpaši, ja nodarīts kaitējums. Teorētiski mums ir šie ceļi, taču, lai reāli tos varētu iziet, ir tik daudz un dažādu šķēršļu procesā, ka sasniegt pozitīvu rezultātu - atlīdzinājumu -, ir ļoti grūti,» stāsta Solvita Olsena, tiesību zinātņu doktore. Viņa savā praksē redzējusi vairākus neprofesionālus tiesas spriedumus. Tādēļ arī vairākas lietas pacientiem beigušās «ar nulli». Piemēram, tā bija kādas viņas klientes lietā, kurai Rīgā slimnīcā 2002. gadā mediķi operācijas laikā vēderā atstājuši tamponu. «Uzņēmumi liecināja par lielu kapsulu vēdera dobumā. Pēc tam sekoja otra operācija,» atceras S. Olsena. Taču lieta zaudēta, jo tiesa uzskatījusi, ka trūkst pierādījumu.
Līdzīgs ir arī kāds medijos jau atspoguļots gadījums, kad Ventspils slimnīcā 2007. gadā nomira divgadīga meitene. Bērnam, kurš slimnīcā nonāca ar nelielu apdegumu - apsārtumu -, mediķi ievadīja nevis fizioloģisko šķīdumu, bet desmitreiz lielākas koncentrācijas sāls šķīdumu, kas burtiski izdedzināja bērnam smadzenes, stāsta advokāts Ronalds Rožkalns. «Veselības inspekcija sākotnējā atzinumā nekonstatēja nevienu kļūdu. Kad mēs ar vecākiem apstrīdējām, inspekcijas toreizējā vadītāja atcēla atzinumu un lika sastādīt jaunu, un konstatēja virkni pārkāpumu,» stāsta advokāts. Kriminālprocesā pirmās instances tiesa attaisnoja apsūdzētos mediķus. «Kriminālprocesā specifiskā lieta - ir jābūt pierādījumiem, jābūt pudelei, lai arī te ir acīmredzami skaidrs, ka bērns nevarēja iet bojā no normālas koncentrācijas šķīduma,» saka advokāts.