Aizvadītais gads spilgti parādīja, ka «globalizācija» nav tikai daudz piesaukts, bet kopumā patukšs jēdziens. Izrādījās, ka neviens no Latvijā ierastajiem kritērijiem - sākot ar klimatu, beidzot ar relatīvo trūcīgumu - nav arguments, kas ļauj mums distancēties.
Sagadījās tā, ka šī jaunā paradigma izplauka pakāpeniski. Reakcija uz Grieķijas finansiālajām nedienām un tās risināšanu vēl ierakstījās bieži sastopamajā, īdzīgajā, bet vēl samērā atsvešinātajā «kāpēc mums, kas piedzīvojoši tādas grūtības un smagas metodes, jāmaksā par viņu kļūdām?!». Un tad sekoja patvēruma meklētāju un terorisma «stāsti»...
Turklāt jāuzsver, ka «globalizācija» izpaužas ne tikai tā, ka Latvijai būs jāuzņem noteikts patvēruma meklētāju skaits; varbūt pat svarīgāk ir tas, ka mūsu un vecās Eiropas sabiedrību domāšana izrādījusies vienlīdz nesagatavota. Tas ir ļoti vājš mierinājums, pareizāk sakot, nekāds, jo tas nozīmē, ka nav atskaites punkta, attiecībā pret kuru savu nostāju veidot.
Formulēšu citādi: objektīvi runājot, nav brīnums, ja pašmāju politiskā elite svārstās, jo tai nav pieredzes nedz patvēruma meklētāju, nedz paaugstinātu terora draudu situācijām; nelāgais ir tas, ka nekonsekventa ir arī elite Berlīnē, Parīzē utt., kas varētu vismaz uzņemties situācijas jēdzīgu vadību. «Lielais brālis» izrādījies apjucis. Gan mēs, gan citi eiropieši esam pieraduši operēt ar vispārinājumiem, un nu tā izrādās problēma. Jo starp patvēruma meklētājiem ir dažādi cilvēki, un mēs sākam streipuļot plašā amplitūdā starp «kā var nepalīdzēt no posta bēgošiem?» un aizdomām, ka starp šiem ļaudīm ir potenciāli status quo apdraudoši indivīdi, un šī mozaīka sagādā galvassāpes, jo prasa vienlaicīgi dažādus rīcības modeļus, atteikšanos no vispārinājumiem. Galu galā mēs esam spiesti domāt par to, ko vispār saprotam ar status quo Eiropā (ieražas, vairākuma atzītas vērtības), vai un ko esam gatavi tajā mainīt.