Noskatoties vakar interneta tiešraidē aizsardzības ministra preses konferenci, kas bija pieteikta kā Valsts prezidenta amata kandidāta skatījums uz viņa prioritātēm ievēlēšanas gadījumā, rodas divas versijas. Pirmā. Vējonis saprot, ka viņa izredzes ir būtiski samazinājušās, tādēļ tikšanās ar presi tika uztverta kā formalitāte, kas jāpārcieš. Otrā. Ievēlēšanas gadījumā mums būs Bērziņš II, tikai gados jaunāks, jeb, citiem vārdiem sakot, vēl viena versija par teicienu «iekšā ir, ārā nenāk». Ja īsi: kaut ko saturiski tik tukšu kā Vējoņa izpildītais «prioritāšu» izklāsts grūti iedomāties.
Desmit minūšu garumā bija vervelēšana par «iekšējā spēka meklējumiem», par nepieciešamību stiprināt «nacionālo pašapziņu un reizē arī patriotismu». Plus tādas savdabīgu humora izjūtu demonstrējošas atklāsmes kā «igauņi ir pārliecināti, ka ir labākie pasaulē» vai: «Latvijas sabiedrība ir toleranta». Plus šarmantais secinājums pašam par sevi kā «visnotaļ cienījamu cilvēku». Plus pamanīšanās 30 minūšu laikā sapīties pretrunās, piemēram, pats Vējonis uzsvēra, ka Valsts prezidentam jābūt politiski neitrālam, savukārt Vējonim asistējošais partijas biedrs Līdaka gavilēja, ka Vējonis būšot pirmais «zaļo» prezidents visā Eiropā. Plus neslēpta laipošana, piemēram, uz jautājumu par partnerattiecību regulējumu atbildot (?), ka viena no pamatvērtībām Latvijā ir «ģimene» (kāda? Tāda, kurā «papīri nokārtoti», vai vienkārši heteroseksuālu partneru kopdzīve? Cilvēkiem ar citu seksuālo orientāciju vispār var būt «ģimene»?).
Ir, maigi izsakoties, dīvaini - uzsvērt, ka ar nekādu «balsu zvejošanu» kandidāts nenodarbosies un ka vispār preses aizraušanās ar balsu skaitīšanu «skumdina», bet, no otras puses, startēt ar tik saturiski vāju piedāvājumu. Jo tādu nevērību pret sakāmā jēgu var izskaidrot vienīgi ar to, ka kandidāts patiesībā zina, ka viņa teiktajam nav lielas nozīmes - tāpat visu izšķirs «skumdinošā» balsu aritmētika un «tirgošanās». Rezumējot: Vējonim pareizāk būtu bijis tikšanos ar presi nerīkot - ja nav ko teikt, tad nav.
Ja uztur spēkā (un autors to dara) viedokli, ka Vējonis ir pietiekoši zinošs un domājošs indivīds, reālāks skaidrojums vakardienas fiasko ir komentāra iesākumā minētā pirmā versija - kandidātu, kurš objektīvu iemeslu dēļ (tiešo pienākumu pildīšana) nevar izsekot politisko aizkulišu spēlēm, konjunktūras izmaiņas ir gauži satriekušas. Cilvēciski to var saprast - ir grūti izlikties, ka viss ir kārtībā, ja pašam ir sajūta par uzmešanu. No otras puses, Vējonis Latvijas iekšpolitikā ir tik ilgi, lai būtu pieredzējis ne to vien, līdz ar to viņa acīmredzamā saplakšana netieši liecina, cik ļoti viņš Valsts prezidenta amatu kāro. Un tas, kā vakar rīta pusē žurnālistiem klāstīja Vējoņa politiskais sabiedrotais Lembergs, ir liels trūkums.
Ja bez ironijas, Vējonim varētu ieteikt tuvākajā laikā labāk palikt tajā tematiskajā lokā, kurā viņš, šķiet, jūtas komfortabli - aizsardzības sfērā. Labāk demonstrēt kompetenci vienā jomā nekā izgāzties, mēģinot izteikties par visu.