Tā kā 24 mēnešu laikā no ES pārstāvjiem nav nācies dzirdēt nopietni domātas prasības Maskavai, varētu gandrīz vai domāt, ka arī pašas problēmas nav.
Taču tā gluži nav, un to uzskatāmi un skaidri apliecina 2008. gada augustā no savām mājām padzītie 22 tūkstoši gruzīnu bēgļu. Iztaujājot viņus, iespējams iztēloties, ko nozīmē būt padzītam no paaudžu paaudzēs iekoptajām tēva mājām. Bēgļi neuzskata, ka problēma uzskatāma par atrisinātu, lai gan viņi tikuši izmitināti pagalam vienkāršos steigā uzceltos mitekļos.
Situāciju pārzina arī ES novērotāji, kas izvietoti Gruzijā. Viņi ir apkopojuši informāciju par nelikumīgo Krievijas armijas bāzu izveidošanu, par ieroču lietošanu, gruzīnu teritorijas apšaudēm. ES novērotāji pārzina situāciju robežas gruzīnu pusē, bet separātiski noskaņotajā Dienvidosetijā un Abhāzijā viņi netiek ielaisti. ES novērotāju novērojumi un secinājumi ir palikuši bez plašas publiskošanas, un šī iemesla dēļ viņu veiktais nav devis praktisku labumu pieminētās divu prezidentu vienošanās izpildīšanai.
Divu gadu laikā nav novērots ne mazāko pazīmju, ka Maskava būtu piešķīrusi jelkādu nozīmi sevis parakstītajam dokumentam. Un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai ES tomēr atcerētos par tik klaji izrādītu nevērību. Šāda nerunāšana par nepatīkamo var arī neattaisnoties, jo, kā zināms, vēl neviens laupītājs ar pierunāšanu nav ticis atturēts no nākamajiem «varoņdarbiem». 2008. gada augusta piecu dienu kara sekas ir jācenšas likvidēt, un ko gan citu varētu paredzēt īpašā ES Austrumu partnerība, kas attiecas arī uz kontaktiem ar Gruziju.