Pagājušo nedēļu Diena veltīja aplokšņu algām: krāpšana vai bezizeja? Varbūt kādreiz dzīvosim valstī, kurā vairākums nodokļu nemaksāšanu uzskata par krāpšanu. Šodien tā parasti nedomā. Valda dots pret dotu princips. Ja valdība pirms vēlēšanām sola necelt nodokļus, bet ceļ, sola negriezt pensijas, bet griež, kāpēc lai ierindas cilvēks pret valsti izturētos citādi? Ja jau pilsoņi valstij pabērni, tad arī valsts - pamāte.
Ar tādu domāšanu mēs iznīcināsim paši sevi. Nodokļi ir jāmaksā. Tomēr ne jau sodi ko mainīs, ja nebūs sabiedrības konsensa. Šodien aplokšņu algas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Ēnu ekonomikas apkarošana satur reālu valsts ienākumu palielināšanas rezervi, kas ļautu necelt nodokļus. Taču nodokļu celšana ir tā, kas palielina ēnu ekonomiku. Sanāk riņķa dancis - valsts ceļ nodokļus, jo citus naudas iegūšanas ceļus ēnu ekonomikas dēļ neredz, savukārt ēnu ekonomika zeļ un plaukst, jo izvairīšanās no lielu nodokļu maksāšanas pārāk daudziem šķiet kārdinoša.
Nodokļu maksāšanas ētika ir raksturīga valstīm, kurās gadsimtiem ilgi pastāvējušas godīgas pilsoņa un valsts attiecības. Latvijā tādas pieredzes nav. Var nopirkt vācu mašīnu, vācu attieksmi pret nodokļu maksāšanu nopirkt nevar. Valstīs, kurām raksturīgāka nodokļu nemaksāšanas nevis maksāšanas «ētika», mēģina iekasēt nodokļus netiešā ceļā, liekot mierā mazās firmas un uzņēmumus. Labi, ka cilvēki vispār strādā.