Teiksiet, ka tā ir pagātne? Diemžēl tās ietekme jūtama arī mūsu dienās. Īpaši, ja salīdzina, cik bieži kaut vai cilvēkus ratiņkrēslos publiskajā telpā var redzēt citās Eiropas valstīs un cik reti pie mums. Jā, pa šiem gadiem situācija ir uzlabojusies, neviens no citiem atšķirīgos, piedodiet, par kropļiem vairs nelamā, kā dzirdēts savulaik, bet tāda kā vēlme distancēties, novērsties jaušama vēl joprojām. To parāda arī augstāk redzamais grafiks. Visvairāk šie cilvēki tradicionāli var paļauties uz saviem tuviniekiem - ģimeni, kaimiņiem. Valsts un pašvaldību iestāžu attieksme pamatā neitrāla, taču arī vienlīdz atbalstoša un diskriminējoša. Augsts diskriminējošas attieksmes līmenis vērojams kā veselības aprūpes iestādēs, tā darbavietās.
Var jau to visu apšaubīt, norādot uz liftiem pie tiltiem, motorizētām uzbrauktuvēm pie dažādu iestāžu durvīm, nolīdzinātām ielu apmalēm u. tml., taču, pirmkārt, tie daudzos gadījumos ir vien tādi kā izrādīšanās ar savu pretimnākšanu objekti (uzstādīti labi pamanāmās vietās, kur gandrīz neviens tos nelieto un kur iederīgāki būtu daudz vienkāršāki, lētāki risinājumi), otrkārt, tas ir arī aizsegs tām ļoti daudzajām nepilnībām, problēmvietām, kuru sakārtošanā lēmumu pieņēmēji jau gadiem ilgi nav pierunājami. Pēdējais attiecas ne tikai uz infrastruktūru, bet arī, piemēram, izglītības iestāžu gatavību uzņemt «parastās» klasēs bērnus, kuriem nepieciešams regulārs atbalsts, īpaša palīdzība. Diena